Šurp – uz laimes zemi!
Ja, izīrējot Latvijas cietumus, var ietaupīt četrus miljonus latu, tad, normāli motivējot sabiedrību, mobilizējot to darbam, nevis bezdarbam, var ietaupīt simtreiz vairāk. Pat tikai ar normālu resocializācijas, probācijas darbu droši vien var ietaupīt vairāk.
Ja cietumu izīrēšanas sakarā tiek piesauktas Beļģija un Nīderlande, tad jājautā – vai šai idejai Latvijā ir tikai ar komerciju vai ar sodu sistēmu saistīti motīvi, kuru dēļ tā var atļauties savus cietumus īrēt? Nīderlandes cietumos ir 14 000 kameru, kurās sēž 12 000 zeku. Beļģijas cietumos ir 8400 vietu, bet "cietumu tauta" – pāri par 10 000. Ja Latvija, kurā ieslodzīto skaits uz gada beigām tiek prognozēts ap 7800, nav Eiropā, tad varbūt tai ir īres vietas cietumos. Ja Latvija ir Eiropā, tad ar divarpus kvadrātmetriem uz vienu cietumnieku nav diezgan, tad vajag laikam četrus (vieniniekiem – sešus, Eiropas rekomendācijās – deviņus). Vai izīrētie cietumi būs "Eiropas saliņa" Latvijas cietumu sistēmā? Maijā Ieslodzījuma vietu pārvaldes priekšnieks vēstīja sabiedrībai, ka "situācija Latvijas cietumos ir traģiska".
Ko dara Nīderlande, lai kameras stāv tukšas? Piekopj ļoti striktu programmu darbam ar recidīvistiem. Pēc soda izciešanas tāds tips tiek stingri uzraudzīts, tiek sekots, lai šim būtu kur dzīvot, lai šis meklētu darbu. Atkarīgajiem no narkotikām, alkohola – ārstēšana. Robežzonās (t. sk. lidostās, ostās) stingra kontrabandas (t. sk. narkotiku) kontrole. Pārskatīta sodu sistēma tiem, kas veikuši sabiedrības drošību neietekmējošus sīkus noziegumus. Ap 50 000 cilvēku, no kuriem daļa agrāk sēdēja, tagad sodīti ar sabiedriskiem darbiem. U. c. Tostarp Latvijā lemj par Probācijas dienesta programmu klāsta sašaurināšanu, par to, ka līdz 2013. gadam nosacīti atbrīvotos neuzraudzīs vispār. U. tml.
Tiesa, arī Nīderlandē valsts pieeju nepieņem viennozīmīgi. Ir, kas uzskata, ka, šādi rīkodamās, Tieslietu ministrija ir drīzāk toleranta noziedzībai, nekā to novērš. Nīderlandē, tāpat Austrijā vai Skandināvijas valstīs, kas mēģina rīkoties līdzīgi, nav tā, ka ļaudis vienā mutē apsveic to, ka noziedznieki netop izolēti, bet izvietoti pašā sabiedrībā. Vara polemizē ar sabiedrību par konstruktīvas uzraudzības un resocializācijas programmu efektivitāti. Jautājums – ja Latvijā daļu "cietumu tautas" līdzīgā garā, lai atbrīvotu "īres telpas", palaistu laukā, vai viņi saņems šeit tikpat efektīvas uzraudzības, resocializācijas programmas kā Nīderlandē? Vai sabiedrība te atbalstīs šīs programmas vismaz tikpat lielā mērā, kā tās pieņem holandieši, vai arī par 95% domās, ka visiem noziedzniekiem jāsēž?
Starp citu, Beļģijas Finanšu inspekcija augustā iebilda pret cietumu īres projektu, sakot, ka varētu pameklēt arī lētākus variantus (par 500 ieslodzītajiem ik gadu trīs gadu laikā jāmaksā 30 miljoni eiro). Piemēram, mazinot cietumu pārapdzīvotību tā, kā to dara Nīderlande.
Starp citu, dzirdēju vēl kādu ar zektūrismu saistītu ideju. Tātad – Eiropa tiek izīrēta Latvijas darbaspēkam. Bet migranti, kuri pastrādājuši noziegumu tajā vai citā ES valstī, lai arī tiek sodīti pēc šīs valsts likumiem, pirmā un otrā migrācijas paaudzē sēž cilmes valsts cietumos. Maksāt par to vajagot sodītājam. Tātad – dzimtenes cietums tiek "īrēts".
Bet varbūt Puķīša kungam un tāpat daļai sabiedrības sapnis varētu būt Sanpedro cietums Bolīvijā, kas kļuva slavenāks par inku cietoksni Maču Pikču pēc Breda Pita filmas Staigājošais pulveris (Marching Powder). Ieslodzītos varēja izīrēt, kameras varēja apmainīt un pārdot, ģimenes dzīvoja pie saviem zekiem, zekiem piederēja krodziņi u. tml. Nu vara to izbeidz, bet viena cietumnieka sieva saka: "Te mēs esam laimīgi. Te mums ir mājas, darbs. Bet ārpusē nav nekā." Kamdēļ gan Latvijas cietumus nepadarīt par laimes zemi? Ja jau ārpusē neiznāk.
