Varbūt Spānijā (jauniešu bezdarbs virs 50%), varbūt Grieķijā (ap 50%), varbūt Itālijā (31,9%) tas nav tik acīmredzami, bet Latvijā (27,4%) nav jauniešu pārprodukcijas. Gluži otrādi – ir nācijai traģisks jaunāko paaudžu deficīts.
Tāpēc nav nekādi saprotams, kāpēc Latvijas vara viseiropas patēriņa un antidzimstības dzīrēs teju visaktīvāk cenšas padarīt jauniešu izredzes no objektīvas valsts problēmas par subjektīvu varas padarīšanu. Proti – nav saprotams, kāpēc visu no politikas atkarīgo un Latvijas jauniešu pienācīgai, vispusīgai (tostarp ētiskai), mūsdienīgai konkurētspējai nepieciešamo sistēmu stāvoklis top arvien nožēlojamāks un nožēlojamāks. Proti – arī attieksmē pret jaunatni un bērniem politika izdabā sabiedrībā valdošajiem patēriņa un bezatbildības (par nākotni) noskaņojumiem. Tā sauktā jaunatnes politika Latvijā ir kosmētisks pasākumu komplekts, kas vairāk pievērsts jaunu ļaužu utilizācijai nekā reālām to nākotnes izredzēm.
Savukārt Viseiropas (tostarp Latvijas) un Krievijas sabiedrību (!) patieso attieksmi pret jaunatni (nākotni) savā sarkastiskā stāstā Nastja, manuprāt, it labi tēlojis krievu rakstnieks Vladimirs Sorokins. Nastja, burvīgais bērns, pamostas savas sešpadsmitās dzimšanas dienas rītā un romantiskā noskaņā gaida lielo mirkli. Lielais mirklis pienāk – Nastja sēžaas tādā kā pannā, viņu iesvaida ar dažādām piedevām, iestumj dzīvu krāsnī un izcep. Kad Nastja gatava, to sniedz galdā ciemiņiem, kas visi pieder izredzēto kārtai, ir izglītoti, inteliģenti ļaudis. Visnotaļ demokrāti (tie noper sulaini, kurš atļāvies uzrunu kungs! (barin)). Visi mielojas ar Nastju, iesaka cits citam labākos gabalus, runā par Nīči, ar baudu apsūkā Nastjas kauliņus, un Nastjas sulas tek tiem pa zodiem. Visi no sirds mīl šo bērnu, un visi mīl Arinu, kurai sešpadsmit būs tikai rudenī, bet kura jau dzīvo lielā mirkļa gaidās.
Vai tad pretgrumbu krēms Eiropai nav svarīgāks par jauniešiem? Vai māte ar pieciem bērniem nav nesalīdzināmi maznozīmīgāks publisks notikums par veca kraķa iznācienu ar trim pusaudzēm? Vai tad Eiropas intelektuāļu, radošo ļaužu acīs, spriežot pēc radošo industriju pamatprodukcijas (filmām, seriāliem, grāmatām), jaunieša prototips nav tas, ko varen labi tēlojis Brets Īstons Elliss grāmatā Amerikāņu psiho? Šobrīd man pieejamā TV pakete četrās valodās rāda sešus seriālus par jauniešiem, un visos tajos pieaugušie autori borē bērniem, ka ārējie statusa apliecinājumi ir svarīgāki par patību vai censonību (darbu). Pieaugušie, cik spēdami, uztur un kultivē ieilgušu, pāraugušu infantilismu. Jo viņu pašu pieredze vairs nav pietiekami vitāla, nav futūristiski orientēta. Tā ir gļēva saskarsmē ar reālu konkurenci un baidās no tās. Šajā ziņā jaunieši tai ir drauds, un vecā Eiropa pat izglītības sistēmu iemanījusies pielāgot ne tik daudz tam, lai sagatavotu jauniešus konkurencei, cik, lai pasargātu sevi savā status quo. Vai varbūt jauniešu dēļ kāds mainīs ekonomikas raksturu, sāks ražot preces nevis patēriņam, bet lietošanai? Vai jauniešu dēļ kāds mainīs darba raksturu, mainīs pieeju nodarbinātībai, darba laika izpratnei... tā, lai visiem jauniešiem būtu reālas iespējas sākt savu darba pieredzi līdz ar tiem pašiem
15 gadiem, kas tiek minēti kā bezdarba uzskaites sākotnējais vecums? Eiropa mīl bērnus un jauniešus kā sava izpriecu un baudu komplekta sastāvdaļu. Eiropa vēlas mainīt jauniešu stāvokli, nemainot savu status quo.
Tiek apgalvots, ka Latvijā jauniešu lielo bezdarbu nosaka šo jauniešu neizglītotība. Tie ir maldi. Un arī liekulība. Pirmkārt, vecumā no 15 līdz 25 gadiem izglītotība ir īpaši aktīvā kustībā un nez vai ir korekti to turēt par fiksētu. Turklāt bez izglītotības jābūt arī gribai strādāt. Dažā ģimenē šādu priekšmetu vēl var manīt, bet skolā tā laikam vairs nav nemaz. Otrkārt, nu jau arī Eiropā sākot prasīt nevis diplomu, bet – ko tu esi beidzis. Proti, nav garantijas, ka izglītības sistēma tiešām ražo izglītotību, nevis ir pievērsta pamatā sevis uzturēšanai. Treškārt, ja palūkoties uz valsts stāvokli, ko te vērta izslavētā vecāko, izglītotāko (?) paaudžu pieredze? Vai jauns cilvēks to var turēt sev par censonības piemēru?
Starptautiskā darba organizācija atzinusi: ja jaunietis divus gadus pēc mācībām vēl bezdarbnieks, tad viņš var pagaist darba tirgū vispār. Viņš marginalizējas, un šis stāvoklis nosaka viņa turpmāko darba dzīvi. Tas ir saprotams, jo bezdarbs savā ziņā ir tas pats, kas emigrācija. Tu lielā mērā tiec izslēgts no tām hierarhiskām pārejām, kas raksturo sociālo realitāti (sk. Ž. Bodrijārs). Valsts paziņo: tu esi liekais. Un – ne jau uz kādu mirkli, bet vienmēr. Ne velti pasaulē 6,4 miljoni cilvēku nemaz nemēģina atrast darbu. Tie netic, ka darba tirgū tiem ir jelkādas iespējas. Bet, ja jaunieši laikus un masveidā netiek pienācīgas patstāvīgas dzīves tramvajā, tad klāt savai demogrāfiskai ainai dabūjam arī zudušo paaudzi. Apzināti. Jo mēģinām ar taktiskām, lokālām manipulācijām, kuras neskar mūsu (ne jauniešu) attieksmes paškomfortu, novērst problēmu, kurai bez efektīvām stratēģijām nekas nebūs līdzēts.