Nesen skatījos Krievijas TV pārraidi Lai runā!. Kādā sādžā, kur skaidrā neviens nekad nemēdz būt, patēvs bija noņēmies pārgriezt rīkles saviem tikko no zīdaiņa vecuma laukā tikušiem pabērniem.
Vienu piebeidzis, bet divi citi laimīgā kārtā izdzīvojuši. Radi bērēs rūgti raudājuši. Taču uzšķērdējs patēvs – tās šajā stāstā nešķita lielākās šausmas. Lielākas šausmas mani pārņēma, klausoties raidījumā pieaicinātos sādžiniekus. Nav runa par to, ka tiem vajadzēja publiski plēst matus, izrādīt savu bezgalīgo nožēlu. Savulaik Noass lūdza ļaudis nožēlot grēkus. Šiem neviens to nelūdza. Tikai gribēja noskaidrot attieksmi. Bet arī tad sādžinieki likās nesaprotam, ko no tiem grib. Tie teica to pašu, ko savulaik citi ļaudis teica Noasam: «Mēs dzīvojam kā visi.» Mēs nesaprotam, kas mums būtu jāmaina. Un tad tie vēl klupa virsū vienīgajam, kurš tur dzīvo mazliet citādi, kurš bija mēģinājis organizēt palīdzību. Kamēr paši nebija jēguši neko. Acīmredzot ne man vienam likās, ka tie jau mīt aiz robežas, kur beidzas cilvēks. Klātesošie kliedza – kāpēc jūs vispār dzīvojat!?
Sabiedrība, kas tagad patērē Breivīka stāstu un prāvu, lielā mērā šķiet man tāda pati nodzērusies sādža. Vai tā būtu skolēnu masu slepkavība Izraēlas diskotēkā, vai tā būtu skolēnu masu slepkavība Beslanā, vai tā būtu jauniešu masu slepkavība Norvēģijas salā, sabiedrībai tas nozīmē tikai iemeslu saukt – mēs dzīvojam kā visi. Slepkavības kults pieder pie mūsu dzīves rituāla. Katrs pats savas laimes un slavas kalējs. Mani nesatrauc Breivīka pieminēšanas biežums medijos. Mani satrauc tas, ka no šīs pieminēšanas un vērtēšanas ir gandrīz vai pilnībā izslēgts morālais, cilvēcīgais aspekts. Gluži otrādi, tiek bezmaz vai akceptēts viņa piedāvātais politiskais rīcības skaidrojums. Slepkavība tiek saukta par Breivīka «metodēm un līdzekļiem» utt. No otras puses – kādi tik vārdi nav tikuši adresēti Breivīkam. Taču apsaukāšanās bez pamata un jēgas nozīmē vien šīs personas demonizāciju. Top Breivīka kults.
Breivīka 20.aprīļa runa tostarp atklāja, ka Breivīks ir gan pilnīgi pieskaitāms, gan arī atbilst tam slepkavu tipam, par kuriem britu sociologs Zigmunts Baumans teicis, ka tie nav turami par zvērīgiem. «Tie ir domājoši ļaudis un spēj sniegt slepkavību racionālu izskaidrojumu. Ko arī dara.» Nu Breivīks «met savus vārdus gaisā kā kaķus un cer, ka tie nokritīs uz kājām» (T. Gotjē). Un tie acīmredzot nokrīt uz kājām. Jo sabiedrībai nepatīk slepkava, kurš taisīts pēc tās ģīmja un līdzības. Sabiedrībai liktos pieņemamāk, ja Breivīks būtu dēmons vai jucis. Bet nav. Normāls puisis. Kā vairākums starp mums. No tāda grūti distancēties.
Tostarp Breivīks ir kriminālnoziedznieks. Nekas vairāk. Viņa «traģēdija» nevelk ne uz ko augstāku. Arī tas lielā mērā izriet no viņa runas 20. aprīlī. Šis «karojošais nacionālists» izvēlējās priekš savām ambīcijām komfortablu noziegumu. Viņš neuzvedās kā karavīrs, bet kā slepkava. Viņš varēja nogalināt vēl divtik vai par kādu desmitu mazāk – iznākums priekš viņa Norvēģijā būtu līdzīgs. Viņš vis nešāva uz policistiem, kad tie tuvojās salai, bet nometa automātu un sauca: «Padodos!» Lai arī policisti vairāk nekā jebkurš no viņa upuriem iemiesoja to, pret ko Breivīks vēršas. To cietumu, «kur nav nekādu iespēju izteikt sevi politiski, kur nav vārda brīvības, kur es biju spiests skatīties, kā mana paša tauta, etnoss un kultūra pakāpeniski gaist, kā to sadala gabalos, kā to visu veic marksisti un kreisie liberāļi». Tā vietā, lai fiksētu ienaidnieku un bezbailīgi karotu ar to, Breivīks slepkavoja savu tautu un tās kultūru. Domājot, kādā pakāpē tomēr varētu saistīt Breivīka sarīkoto slaktiņu ar viņa uzskatiem, man iešāvās prātā vārds – doghanters. Tie ir ļaudis, kas slaktē suņus, šauj pilsētā putnus, pakar kaķus, izdedzina tiem acis ar cigaretēm… vēstīdami, ka šie dzīvnieki ir agresīvi, tāpēc jābeidz nost. Šiem ļaudīm ir savas biedrības, tie dalās «varoņdarbos» tīklā… Varmācība (nevis karš) ir viņu «politiskās» darbības resurss. Līdzīgi Breivīks mēģina pievilkt savus uzskatus saviem upuriem. Jāteic, ka viņam ir paraugi politiskā līmenī (slaktiņš Irākā ar izdomātu ieganstu, aiz matiem pievilkti Afganistānas kara iemesli…).
Taču – Breivīks ir tikai kriminālnoziedznieks. Labi, idejisks slepkava, lai gan par to var strīdēties. Iespējams, savā saprašanā laimīgs kriminālnoziedznieks. Jo viņa upuri ir gādājuši par viņa, lai nelabo, tomēr slavu. Un sabiedrība, kurai slepkavības kults kā tāds jau ir svarīgāks par morālajām bremzēm, kas varētu stāvēt slepkavošanas ceļā, ir viņam pateicīga par vienreizējo notikumu. Jo – katrs vis tā nevar.