Ja tautas vēlēta prezidenta ideja taptu pieteikta diskusijai, nedomājot par kārtējā prezidenta termiņa beigām vai tuvajām Saeimas vēlēšanām, to varētu uzskatīt par nopietnu piedāvājumu valsts varas uzbūves maiņai.
Taču šī ideja Latvijā cēlusies un gūlusies ne jau saistībā ar valsti, bet tikai ar varas ambīcijām. Kā "notes brīdis" garām, tā atkal iestājies ilgs klusums, lai pēc gadiem trim tā pati vecā zupa, daudz necenšoties mainīt pat vārdu kārtību iepriekšējā motivācijā, tiktu atkal uzsildīta. Tas bijis nevis principiāls, bet lēts piedāvājums, kur piedāvātājam bijis svarīgāk dabūt nevis labumu valstij, bet punktus sev. Tā tas ir arī šoreiz.
Pirmkārt, Visu Latvijai! piedāvājums gan apraksta funkcijas, kas būtu deleģējamas tautas vēlētam prezidentam, bet neapraksta dažādu varas līmeņu attiecību izmaiņu kompleksu, kas izriet ij no funkciju pārdales, ij no pašas prezidenta ievēlēšanas kārtības. Ja jau patiešām gribas prezidentu, kurš nevis reprezentē, bet pārstāv valsti, tad šāds izmaiņu komplekss dažādu varas līmeņu attiecībās ir nepieciešams. Ja prezidents izvirza kandidātus VK, KNAB vadītāju amatiem, ja viņš var raustīt ministrus kā burkānus no dobes, tad, jādomā, ne jau tādēļ, lai izrādītos, cik viņš varens, bet lai garantētu efektīvu valsts varu.
Otrkārt, ir bērnišķīgi piedāvāt ideju vien mehānisku pārmaiņu līmenī, nesniedzot tai nepieciešamās pārmaiņas motivācijā. Lētticīgiem tad top iestāstīts, ka funkciju vai pilnvaru pārdale pati par sevi nesīs vēlamo, tāpat kā mēbeļu pārbīde piecūkotā istabā pati par sevi radīs svaigu gaisu. Turklāt kādam varbūt šķiet apsveicami, ja viens varas līmenis deleģē savus ielikteņus citā varas līmenī kā diversantus vai gaisa jaucējus. Taču tad tas pats partejiskums vien iznāk. Ja caur prezidenta varas funkciju izmaiņām tiek garantēta visu varas līmeņu produktīva sadarbība valsts dēļ, tad ir vērts šīs funkcijas mainīt. Kārtējā piedāvājumā šādas garantijas neredzu.
Treškārt – kas Latvijā vēlēs prezidentu? Tauta? Kā tauta tiks pie šīs vēlēšanas? Proti, ar kādiem instrumentiem, tehnoloģijām tiks nodrošināta tāda izvēle, kas nosaka arī tautas atbildību par rezultātu? Vai arī tā būs vien ārpus Saeimas sienām tautā iznesta, ar efektīgu reklāmu un smadzeņu skalošanas iekārtām apgādāta partiju izrāde? Kas tieši noteiks atšķirību starp vienu un otru? Kas jāizdara, lai varētu teikt, ka tauta vēl prezidentu, nevis deleģē kādam mesijas funkcijas? Kas jāveic, lai varētu teikt, ka te nenotiek vis manipulācija ar tautas "sapni par bezpartejisku labdari un Saulvedi" (J. Ikstens), bet ka ij politiskajā, ij tiesiskajā, ij sociālajā vidē ir panākts, lai prezidenta partejiskums būtu atkarīgs tikai no viņa sirdsapziņas. Lai neiznāk tāpat kā ar Saeimas deputātiem, kuri uzskata, ka vēlēšanās saņemtais mandāts tos nevis saista, bet atbrīvo no tautas, gribētos redzēt kaut cik tiesiski izkoptu un prezidentam obligātu atgriezenisko saiti starp viņu un tautu. Tai skaitā arī perfektu impīčmenta procedūru. Bet, ja tautas vēlēta prezidenta ideja tiek piedāvāta cerībā, ka ievēlēšanu noteiks tā ļaužu masa, kura medijos ķer tikai kaut ko par pupiem un asinīm, kura tik vien kā nolej tīklā savas anonīmās bezdomu dusmas, tad labāk turēties pie esošās kārtības. Te nav runa par idejas noraidījumu, bet tās pienācīgu sagatavošanu.
Ceturtkārt, tautas vēlētam prezidentam jautājums "Kas es esmu?" būs Latvijas stāvoklī vēl aktuālāks, nekā tas ir Saeimas vēlētam. Ko tad tauta ievēlēs? Iespējams, tauta tiešām ievēlēs prezidentu. Tātad – tauta gribēs sev arī viņa atbildību. Bet viņš nāks un pilnīgi likumīgi teiks: "Paldies tev, mana tauta, taču, zināt, es gluži tā nevarēšu, kā jūs gribat, man jādara tā, kā to grib, kā to mums nosaka pārnacionālās institūcijas. Tu, mana tauta, tagad labāk paliec pie ratiem, bet es palikšu savā vietā." Proti, ja runa te arvien ir par nacionālu valsti un nacionālas valsts prezidentu, tad Visu Latvijai! un citiem šīs idejas piekritējiem jāpamato, kas tieši šodienas Latvijā, tās reālās suverenitātes līmenī garantē, ka tauta vēlēs sev prezidentu, nevis apgādās ar rīcības atļauju eirogubernatoru. Vai arī – kas ir jāmaina iekš un ārpolitikā, tostarp ārējās saistībās, lai tautas prezidents spētu īstenot tam iecerēto mandātu pēc būtības? Šis jautājums nerastos, ja mēs būtu vācieši, francūži vai pat čehi. Tas nerastos partnerības valstī, valstī ar stāju. Taču Latviju tās vara eksponē kā paklausības valsti. Valsts varas dēļ varbūt esam valsts ar tēlu, taču – bez stājas.
Ja tautas vēlēts prezidents ir sākums valstij ar stāju un viņa ievēlēšanai seko attiecīgas pārmaiņas visā varas sistēmā un politikā, tad ir vērts viņu tā vēlēt. Taču nav jēgas viņu tā vēlēt vien tādēļ, lai izpatiktu ļaužu ilūzijām un radītu kārtējo pārmaiņu šķietamību.