Lasīju pagājušā gadsimta sākumā Tartu (tolaik Jurjeva) universitātē aizstāvētu doktora disertāciju salīdzinošajā rasu (nāciju) psihiatrijā. Faktiski tas bija tā laika Baltijas tautu psihisko īpatnību un pazīmju pētījums.
Cita starpā tur bija teikts – ir dabiski, ja kādas visai nācijai piemītošas īpatnības vērojamas arī slimā subjekta patoloģijā. Tikai, ja cilvēks saslimst, tad tās viņa īpatnības, kam ir nacionāls raksturs un kas normālas dzīves apstākļos izpaužas pilnīgi, tiek notušētas. Tad, lūk, kāpēc tie, kas te saslimst ar varu, tiecas primitivizēt ij vērtības, ij procesus. Un tad savu patoloģijas noteikto priekšstatu par valsti, par atsevišķiem procesiem uztiepj veselīgai sabiedrībai. Piemēram, ar sabiedrību tiek runāts valodā, kas neparedz attīstību. Bet Josifs Brodskis savā Nobela lekcijā teica, ka tikai tad, kad Homo sapiens pārtrauks attīstīties, literatūra varēs runāt tautas valodā. Kamēr cilvēks vēl attīstās, literatūrai jārunā literatūras valodā. Līdzīgi arī varai būtu jārunā sava augstā pienākuma vai vismaz tautas, nevis patoloģijas valodā. Līdzko tas tā nav, ķēkšu izredzes noteikt valsts darba kārtību kļūst pārākas par tautas izredzēm uz savu varu.
Ņemsim tādu vienkāršu lietu kā pensijas vecuma paaugstināšana. Es uzskatu, ka šī ideja tiek gatavota ieviešanai ķēkšu, nevis valsts un tās attīstības līmenī. Tā esot vajadzīga, lai sociālās apdrošināšanas sistēma būtu stabila ilgtermiņā. Taču runāts par to tiek, pirmkārt, tā, it kā valstī gaidāms nebeidzams regress. Ministre saka, tā jādara, jo sociālām lietām nebūs naudas. Bet – kāpēc nebūs? Kāpēc ministre to nav sagādājusi? Tas ir viņas pienākums, mobilizēt sabiedrību efektīvai darbībai konkrētā situācijā, lai sagādātu līdzekļus ilgtermiņā stabilai sociālās apdrošināšanas sistēmai. Kāpēc ministre (valdība) kā savu pienākumu redz tikai esošās naudas sadali, nevis tās vairošanu, proti – tādu saimniekošanu, tādu politiku, kas konkrētos (!) apstākļos nepazemina cilvēku dzīves līmeni un iespējas. Valstī nav bijuši pat sociāli nemieri. Tad, kā cita vainas dēļ šis līmenis grasās krist? Varbūt labāk būtu sasparoties un iemācīties iekasēt 129 miljonus neiekasētā (2011.) sociālā nodokļa, nevis savas nemākulības dēļ tracināt ļaudis? Tracināt, jo varai nerūp šai idejai atbilstoša vide. Bet šo vidi ar «optimizācijas» pasākumiem vien neizveidot. Labi, pieņemsim, ka tā no manas puses ir tikai demagoģija.
Bet, otrkārt, ja novecošanās tiek uzrādīta kā galvenais risks sociālās apdrošināšanas sistēmas kvalitātei, tad kāpēc Latvijas varas nolūki saistās tikai ar mazu daļu no tā pasākumu kompleksa, ko šai sakarā valstīm iesaka starptautiskas organizācijas? Varbūt tāpēc, ka šo ieteikumu moto ir – «lai cilvēki novecotu drošībā un saglabājot pašcieņu»? Un vai šī problēma, tās apjoms nebija zināmi pirms krīzes? Tad kāpēc valsts tai nav sagatavota? Jau vecumvecos ANO papīros rakstīts, ka iedzīvotāju kopskaits uz planētas ik gadus augs par 1,2%, bet veco ļaužu īpatsvars – par 2% (no 2010. līdz 2015. gadam – par 3%). Ar to gribu teikt, ka novecošanās jau sen pamanīta kā mondiāla problēma un (Vīnes plāns, otrā novecošanās problēmām veltītā vispasaules asambleja (2002.), Madrides plāns...) Latvijai ir no kā špikot. Ar to gribu teikt, ka Latvijas demogrāfi ir savlaicīgi apgādājuši sabiedrību, politiķus ar rīcībai nepieciešamo situācijas raksturojumu un prognozēm. Jau deviņdesmitajos gados Latvijas vara ir solījusies veikt konkrētus darbus šajā laukā (paaugstināt dzīves ilgumu līdz Eiropas vidējam, padarīt veselības aizsardzību superpieejamu, izveidot bērniem un to radīšanai izdevīgu sociālekonomisko vidi...). Kāpēc tas nav izdarīts? Kāpēc fiskālais atkal dominē pār sociālo un arī ekonomisko? Ja koncepcijas un pensionēšanās vecuma paaugstināšanas «ideoloģija» no varas puses paliek šāda, par to jārīko referendums.
Vai varbūt, treškārt, kaut kur var atrast summāru šīs idejas ekonomiskā efekta pamatojumu? To, iespējams, varētu atrast, ja valdība patiešām grasītos veikt parametriskas reformas (sākot ar indeksāciju un darba vietām, beidzot ar kvalitatīvu veselības aprūpi un garantētu pensiju plānu efektivitāti). Taču tā vietā ir koncepcija, kas aprakstošā līmenī piemin nodarbinātību un veselības aprūpi. Kā šīs idejas un citu faktoru dēļ 2020. gadā mainīsies bezdarba aina? Kādi pasākumi tiks veikti, lai jaunie ar večiem neplēstos darba vietu dēļ. Par to jārunā, jo šobrīd jaunie kā sociāla grupa varai ir utilizācijas kontingents, bet vecie – izdedži. Kādā veidā vara mainīs savu attieksmi? Kādas konkrētas izmaiņas saskaņā ar pensijas vecuma pieaugumu piedzīvos sociālā infrastruktūra, vai transporta sistēma būs viscaur pieejama, vai dzirdes aparāti un kataraktas operācijas būs pieejami bez problēmām? Kā LM centīsies panākt to, ka Latvijas vidējās pensijas (pieņemsim, 177 lati) attiecība pret vidējo algu (pieņemsim, 467 lati) būs nevis 38%, bet 80% kā, piemēram, Francijā? Es zinu vismaz četrus pagastus, kur pensionāru galvenais pienākums ir – būt sociāliem darbiniekiem. Proti – balstīt savus ekonomiski aktīvā vecumā esošos bērnus, kuru vairākumu no darba tirgus izspiedusi valsts politika, nevis pašu netikums. Kā pie šādas kārtības iespējams panākt dažu politiķu izteikto vēlmi, lai bērni rūpējas par vecākiem? Cik liels ir neformālajā ekonomikas sektorā nodarbināto skaits, un kā tas ietekmē sociālo budžetu? Kāda ir pirmspensijas vecuma ļaužu reālā dzīvesspēja, ja puse vīriešu Latvijā mirst vecumā pirms 60 gadiem? Utt., u.tml. Manuprāt, to visu var raksturot ekonomikas kategorijās. Bet, ja šāda raksturojuma nav, kā lai spriež par idejas kvalitāti un pozitīvo efektu? Varbūt tā vispār izdomāta, tikai lai paplašinātu pensiju tirgus apjomu. Un politikas vietā atrasta sociāla šķirba, kurā izpausties varas patoloģijai.