Budžetu, kā parasts, te "nostrādās" valdība, bet Saeima to nostrādās kā balsošanas automāts.
Krīzi te "nostrādās" Starptautiskā valūtas fonda prasības, ar kurām manipulējot, vietējā vara allaž pamanīsies "konsolidēt" valsts govi līdz tesmenim un nedomāt par gremošanas traktu. Tādēļ koalīcijas partiju frakcijām tagad diezgan vaļas domāt, kā Saeimu pataisīt par priekšvēlēšanu tirgus laukumu un ko tajā turēt par prioritāti.
Pirmais, ko likt kampaņas zupas katlā, nav vis jauna politikas (tāpat – ekonomikas) paradigma, bet atkal krievu cirvis. Vieni gatavojas vērienīgai apziņas masāžai nolūkā iegalvot ļaudīm, ka tiem obligāti jādodas balsot par "savējiem", lai ar cik sasaukumus pēc kārtas šie "savējie" nav gādājuši ne par reālu, savas tautas kvalitātei pievērstu nacionālo politiku, ne arī par labklājībai pievērstu ekonomiku. Paļāvībā, ka bailes no krieviem sagādās "savējiem" grēku atlaides uz vēl vienu sasaukumu. Citi tieši pirms vēlēšanām ārpus jelkāda tiesiskā konteksta piedāvā ideju par bērnudārzu un sākumskolu pāreju uz mācībām tikai valsts valodā. Skaidrs, ka galvenais te nav idejas saturs, bet troksnis, ko ar šo ideju var sacelt, un tā panākt reljefāku šķirtni starp dažādām elektorāta grupām. Lai gan, pateicoties šai TB/LNNK idejai, krievvalodīgo elektorāta solidarizācija būs dinamiskāka nekā latviešu vēlētāju atgriešanās pie "savējām" varas partijām. Proti, pateicoties tai, SC un PCTVL pārvarēs savas domstarpības straujāk nekā, teiksim, TB/LNNK un PS.
Viena no galvenajām būdām Saeimas politiskajā tirgus laukumā grasās būt Pilsonības likums. Jau vasarā Eiženija Aldermane Neatkarīgajai (20.07.2009.) gluži labi pamatoja, kādēļ nedrīkst ar Pilsonības likumu saistītas lietas likt politiķiem galdā pirms Saeimas vēlēšanām. Skaidrs, ka politiskās kaislības tad aizēnos veselo saprātu un nomāks diskusiju par piedāvājumu saturu, lai cik saprātīgi tie ar būtu. Gan tad, ja runāts tiek par jaunu Pilsonības likuma versiju, gan tad, ja par atsevišķiem, pat sīkiem labojumiem esošajā likumā, šobrīd tas taps likts Saeimai galdā tikai tādēļ, lai Saeima taptu partiju reklāmas laukums, lai tās uz valsts rēķina varētu ietaupīt aģitācijas izdevumus. Skaidrs, ka šajā gadījumā netaps apspriesta kāda viena ideja, bet abas puses ("latviešu" un "krievu" partijas) centīsies iesniegt maksimālu skaitu visvisādu priekšlikumu. Vieni teiks, ka naturalizācijas process jāvienkāršo, otri, ka naturalizācija jāatceļ. U.tml. Lai tik būtu par ko runāt. Turklāt – cik iespējams, skaļāk. Rezultātā varam dabūt kroplu, hormonu vētru, nevis saprāta noteiktu Pilsonības likumu.
Turklāt arī oficiālais iemesls Pilsonības likuma atvēršanai nav saprātīgs. Par 100 000 latiem budžeta ekonomijas valstī, izrādās, var nopirkt un legalizēt interešu konfliktus. Jo Naturalizācijas pārvalde un Pilsonības un imigrācijas lietu pārvalde "ir institūcijas ar pretējām funkcijām. Esmu simtprocentīgi pārliecināta, ka apvienošanas rezultātā pasliktināsies pilsonības iegūšanas un zaudēšanas kvalitāte. Tāpēc, ka dažādā funkciju rakstura dēļ var rasties iekšēji interešu konflikti un nelikumīgi lēmumi. Ir jābūt vienai iestādei, kas pilsonības un tās iegūšanas procesā strādā pilnīgi neatkarīgi. Bez ietekmes no tās iestādes, no kuras saņem informāciju par šiem procesiem." (E. Aldermane.)
Šādi, ne jau tiesiskās telpas sakārtošanai, bet partijiskam pašlabumam domāti, gājieni raksturo politiskus vājiniekus, kuri, ja citādi nevar, tad spļauj nopakaļ priekšā aizejošam konkurentam. Tostarp "latviešu" partijām vēl ir diezgan laika vairot savu elektorātu, skaidri un atbildīgi piedāvājot tam konkrētu, mērķtiecīgu nacionālo politiku; reālu politiku, kas aptur emigrāciju; reālu, kompleksu demogrāfisko politiku; reālu katra, īpaši jauna cilvēka, perspektīvai saprotamu, nodarbinātības politiku u.tml.