Visi gandrīz vienā mutē uzsver, ka 18. februāra referendums, lai arī provokācija, tomēr ir ārkārtīgi svarīga lieta. Konstatēts milzīgs apdraudējums latviešu valodai. Masas viļņojas, sabiedrība jūtas mobilizēta, dažādu grupu viedokļi, to atšķirības un savstarpējā uztvere kļūst skaidrāki, valsts politika dabū precīzākus signālus turpmākajai rīcībai.
Partijas, nevalstiskās organizācijas, biedrības un apvienības, tāpat arī partiju vienkāršie biedri, vicepolitiķi un eksprezidenti rosās un muld, cik spēdami. Cits Kronvaldu Ata, cits atkal Puškina vārdā. Šajā līmenī kategorisms, viedokļu pretrunas, mītiņu estētika, saukļu un aicinājumu tiražēšana, apelēšana pie pretējās puses jūtām un saprāta, kā arī aprobežotības un tuvredzības izrādīšana ir, var teikt, saprotami. Šajā līmenī netiek pieņemti valstiski atbildīgi lēmumi. Šajā līmenī tiek izteikti subjektīvi viedokļi.
Taču Saeima nav vis nevalstiska organizācija vai biedrība. Saeima ir augstākais valsts lēmējorgāns, kas suverēna vārdā nosaka to, kas te ir un kā te būs. Tāpēc dīvaini, ja Saeima lietā, kuru par svarīgu atzīst visas koalīcijas partijas, pieņem nevis kādu lēmumu vai politisku memorandu, kas noteiktu vismaz turpmākās rīcības pamatprincipus, bet manā uztverē proklamāciju, kuras galvenā tēze («latviešu valoda ir vienīgā vieta pasaulē, kur iespējama latviešu kultūras un valodas pastāvēšana un attīstība») arī bez šā Saeimas vēstījuma ir pašsaprotama katram latvietim un, kā liecina mana pieredze, arī vairākumam vietējo krievu.
Interesanti, kāpēc Saeima atstāj šo sava paziņojuma tēzi bez politikas un kāpēc pats paziņojums šo politiku nedefinē? Kāpēc Saeima ar šo paziņojumu uzstājas kā aģitators, nevis kā politiķis? Ar to, kas saistībā ar vienu konkrētu pasākumu darāms līdz 18. februārim un 18. februārī, tiks galā partijas, sabiedriskās organizācijas un abu kopienu autoritātes. No Saeimas gribētos zināt, ko tā nodomājusi darīt un kas man būtu darāms līdz 18. februārim, bet, galvenais, pēc 18. februāra, valsts politikas līmenī. Ja es to nedabūju zināt, tad domāju, ka Saeimas partijas šā referenduma nozīmību uzpūtušas vien sevis izcelšanas dēļ, ka latviešu valoda tām tikai iemesls masu uzbudināšanai. Nu, uzbudināsies ļaudis. Kas būs tālāk? Kāds sekss? Kāda politika, kas mainīsies?
Ko es gribu sagaidīt no Saeimas? Pirmkārt, skaidri un konkrēti definētus (nevis vien apgalvotus un epitetiem izpušķotus) draudus latviešu valodai, kas izriet no krievvalodīgo aktīvistu rosīšanās pēdējā laikā. Skaidri un nepārprotami nosauktus šo draudu avotus, adreses, kā arī Saeimas lemšanai piedāvātas konkrētas izmaiņas līdzšinējā politikā, kas liegtu šādiem draudiem turpmāku evolūciju. Mistifikācijas un pieņēmumi beidzot ir jāpadara konkrēti. Mājienu politika ir gļēva politika. Visām piektajām kolonām, okupantiem, valsts konstitucionalitātes grāvējiem u.tml. ir jābūt nosauktiem un tiesiski definētiem. Citādi šī ņemšanās ir tikai spekulācija, spēles ar vārdiem, kas vēl ilgi traucēs valstij atjēgties.
Otrkārt, ja jau politiķi atzīst, ka līdz šādam referendumam noveda «nepareiza līdzšinējā integrācijas politika», tad kas traucē Saeimai sniegt analītisku, oficiālu līdzšinējās etnopolitikas, integrācijas novērtējumu un pieņemt memorandu, kurš satur principus, kādos tā grasās balstīt šo politiku turpmāk.
Treškārt, ja Saeimai tā rūp latviešu valoda, tad šajā laikā būtu derīgi ij krieviem, ij latviešiem zināt oficiālu, detalizētu varas viedokli par latviešu valodas šā brīža stāvokli valstī un – it sevišķi – krievvalodīgo (lingvistiskajā) kopienā. Līdz ar secinājumiem, kas un kam jādara, lai latviešu valoda savā vienīgajā zemē justos labāk. Lai, piemēram, Brīvības ielas posmā no Brīvības pieminekļa līdz Gaisa tiltam latviešu cilmes vārdi izkārtnēs (izņemot iestādes) nebūtu lasāmi mazākumā. Vai arī, lai, ievācot informāciju no kādām 30 krievu skolām par latviešu valodas mācīšanas kvalitāti tajās, atbilde vairāk nekā divdesmit gadījumos nebūtu, neteiksim uzreiz – slikti, teiksim – nesaistoši, neieinteresējoši.
Ceturtkārt, ja šādi referendumi provocē draudus valsts konstitucionalitātei, tad arī šie draudi ir profesionāli jākvalificē. Es domāju, ka to izdarīs Satversmes tiesa. Bet – ja jau politiķi kā valsts (nevis partijas vai privātu) viedokli deklarē to, ka Satversmes kodols ir mononacionāls, kāpēc šo kodolu tādā veidā Satversmē neizcelt? Kāpēc tur neierakstīt pēdējā laikā daudz locīto «Latvija ir latviešu nācijas valsts» vai «Latvija ir latviešu nācijas veidojums»... Jābeidz konkrētā politika balstīt pieņēmumos un aptuvenībā. Pieeja visi to jau tāpat domā likumdevējam, manuprāt, nav pieņemama. Šāda pieeja tiecas novietot politiku ārpus tiesiskuma, dara to gļēvu un neobligātu. Ir jāizšķiras. Bet pagaidām man nekādi nav saprotams, kāpēc likumdevējs nerīkojas atbilstoši savam līmenim un paša deklarētajai situācijas nopietnībai.