Saeimas deputāts Andrejs Elksniņš uzskata (Diena, 24.01.2012.), ka 1993. gadā pieņemtais Operatīvās darbības likums ir «kodificēts VDK instrukciju apkopojums». Bet krievu rakstnieks Varlams Šalamovs vienā no saviem Kolimas stāstiem raksta: «Lēģera pieredze ir pilnībā negatīva.
Līdz pēdējai minūtei. Cilvēks kļūst tikai sliktāks. Lēģerī ir daudz tāda, kas cilvēkam nav jāredz. Taču ieraudzīt dzīves padibenes – tas vēl nav pats briesmīgākais. Pats briesmīgākais nāk tad, kad cilvēks sāk šīs padibenes nerimti just pats savā dzīvē, kad viņa morālās mērauklas tiek pārņemtas no lēģera pieredzes, kad blatņaku morāle tiek pielāgota normālai dzīvei. Kad cilvēka prāts ne tik vien kalpo šo lēģera sajūtu attaisnošanai, bet kad tas kalpo arī pašām šīm sajūtām.»
Ja galva brīva, nav grūti pārrakstīt pēc veciem paraugiem taisītu normatīvu tekstu normālai dzīvei. Grūti nāksies tad, ja principiāli ir mainīti teksti, bet vecās (lēģeru) sistēmas morāle pārkodēta vien daļēji. Vērojot varas un sabiedrības, kā arī lielas daļas cilvēku savstarpējās attiecības, vērojot dažādu viedokļu līdzāspastāvēšanas kultūru, nereti šķiet, ka cīņā ar padomju varu te arvien uzvar padomju vara.
Sevišķi izteikti tas, manuprāt, redzams politiskajos (!) priekšstatos par tiesiskumu un tā nodrošinājumu. Latvijai raksturīgs, teiksim, divu vai triju ātrumu tiesiskums. Nomenklatūrai un tiem institūtiem, no kuru darbības cilvēki ir šā vai tā atkarīgi, tiesiskums ir gluds skrejceļš. Bet cilvēkiem, kuri šā vai tā pakļauti šo institūtu darbībai, kuri patērē šo institūtu (ieskaitot tiesas) procedūras vai produktus, tiesiskums ir smaga šķēršļu josla. Tiesību un pienākumu traktējums dažādām sociālām grupām te arvien šķiet līdzīgs tam, kāds pastāv zonā. Var pat pieņemt, ka likums te visiem viens. Taču dažādu sociālo grupu ceļš līdz tam vienos un tajos pašos apstākļos ir ļoti dažāds.
Ilustrēšu teikto ar diviem piemēriem. Pirmais – Saeima 2011. gada 22. decembrī pirmajā lasījumā pieņēma parāda atgūšanai veltītu likumprojektu. Manuprāt, likumprojekts paredz vienu tiesiskuma ātrumu kreditoriem un parāda piedzinējiem, citu – parādniekiem. Projektā nav mehānisma, kas aizsargātu iedzīvotājus no parādu piedzinēju patvaļas.
Taču – autori apgalvo, ka šis likumprojekts tapis tieši tādēļ, lai pasargātu cilvēkus no parādu piedzinēju patvaļas. Tie likumprojektā pat nosaukti bezzobainā vārdā –
par «parāda atgūšanas pakalpojuma sniedzējiem». Likumprojektā ir pat pants Komunikāciju kultūra. Un pati parāda atgūšana tur definēta vien kā mīlīga aprunāšanās. Šie vārdi, protams, silda sirdi. Kamēr neaizdomāties, ko tad tie konkrēti reglamentē. Izlasiet likumprojektu, un jums atklāsies, ka tā saturīgā daļa tikusi kreditoriem un parāda piedzinējiem, bet parādniekiem – deklaratīvā. Piemēram, kas gan, pirmkārt, parādniekam ir svarīgāks par to, lai parāds tiktu ņemts taisnīgi, samērīgi un saprātīgi? Taču šie jēdzieni likumprojektā vien nosaukti, bet nav definēti. Līdz ar to projektā plaši aprakstītā piedzinēja un parādnieka komunikācija apcer vien formalitātes, nevis būtisko. Otrkārt, ne projektā, ne tā anotācijā nav pamatots, kāpēc nepieciešama šāda tiesiskuma atšķaidīšana. Kā norāda LAPA, Civillikuma 1732. pantā noteikts, ka saistību tiesības, tāpat kā visas privāttiesības, aizsargājamas tikai tiesas ceļā; tādēļ neviens nedrīkst meklēt savas tiesības patvaļīgi un vardarbīgi. Acīmredzot likumprojekts tapis tāpēc, ka tiesiskums ar dūri izpildvarai parocīgāks nekā vienkārši tiesiskums. Tāpēc attieksmē pret atsevišķiem cilvēkiem tā, cik spēdama, pūlas kodificēt likumos savas tiešās vai deleģētās rīcības galīgumu, neapstrīdamību. Vienlaikus jāatgādina, ka simtus miljonu lielo spēlētāju parādu izpildvara pasludina par neatgūstamiem, pat nemēģinājusi iedarbināt savu represīvo aparātu.
Otrs piemērs atrodams Kalngales iedzīvotāju vēstulē (delfi.lv) valdīšanai sakarā ar nekustamā īpašuma nodokli. Tur skaidri atklāts, cik tiesiskas, daudzpakāpju procedūras jāveic cilvēkam, lai reāli apstrīdētu nodokļa aprēķina pamatotību. Cita starpā kalngalieši secina: «Tātad tiesas ieskatā maksāt nepareizi aprēķinātu nodokli (aptuveni 3 gadus) ar no tā izrietošām sekām (izlikšanu no mājas) ir taisnīgi, jo Saeimas deputāti, kuri pieņēma šīs tiesību normas, tiesas ieskatā, ir paredzējuši īpašu nekustamā īpašuma ziņojuma apstrīdēšanas kārtību, sadalot to neskaitāmās tiesvedībās un to laikā piedzenot nekustamā īpašuma nodokli bezstrīdus kārtībā. (..)Tiesa rada situāciju, kurā valsts iestādēm nav jāatbild par savām kļūdām. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka Latvijā vieni noteikumi par administratīvo aktu darbību ir valsts iestādēm un pavisam citi – iedzīvotājiem.(..) Mūsu ieskatā tā ir valsts iestāžu bezatbildības veicināšana un iedzīvotāju absolūts beztiesīgums valsts varas priekšā.»
Te nebija runa par parādiem. Te bija runa par politiku un normām ar beztiesiskuma pigu kabatā. Par zonu.