Referendums par krievu valodu kā otru valsts valodu mani nesatrauc nemaz. Ja vien pār latviešiem nenolaidīsies kāds sevišķi ērmīgs pilnmēness, latviešu valoda arvien būs vienīgā valsts valoda, un demokrātija būs uzvarējusi abās pusēs.
Jo arī tiesības uz referendumiem ir visiem pilsoņiem, neatkarīgi no to tautības vai ādas krāsas, pilnīgi vienādas. Turklāt – vismaz tuvākos pārdesmit gadus rīkot referendumus par līdzīgu tēmu vairs nebūs nekādas jēgas.
Toties par šo referendumu un latviešiem šķiet varen satraukusies valdīšana, satraucies pūlis. Vai ne par latviešiem un viņu izvēli satraucas koalīcija, kura pamāca, kā jābalso. Par latviešu nostāju satraucies arī Valsts prezidents, kurš paziņo – pametīšu krēslu, ja krievu valoda būs otra valsts valoda. Vai tad tas ir reāli iespējams? Man šie latviešu pieļāvumi, ka referenduma iznākums varētu būt tā iniciatoriem labvēlīgs, liekas ļoti dīvaini. Var saprast, ka gaidāmais referendums sagādājis izdevību pucēt politiskās spalvas uz nebēdu, taču vara, pūlis un zināmā mērā mediji ar savu histērisko kladzināšanu vairo arī manas šaubas par latviešiem. Varbūt es nepazīstu cilvēkus? Varbūt patiešām latvieši pietiekamā skaitā jau kļuvuši par pūli un nesaprot, ka latviešu valoda vienīgās valsts valodas statusā šobrīd ir un vēl ilgi būs konstitucionāli nepieciešama garantija. To te saprot pietiekams skaits krievu, kuri neparakstījās, un pat pāris Krievijas eksperti, kuri iesaka vietējām krievu organizācijām pārstāt eskalēt krievu valodas kā otras valsts valodas problēmu un turēties savās prasībās ES pieņemto starptautisko tiesību rāmī (sākot ar Nacionālo minoritāšu konvenciju). Savukārt vismaz divas trešdaļas no tiem, kurus esmu saticis un kuri parakstījušies par referendumu, man teikuši, ka parakstās nevis par krievu valodu kā otru valsts valodu, bet gan pret neadekvātu politiku, no kuras tie jūtas aizskarti gan kā krievi, gan kā indivīdi. Tiesa, esmu lasījis, ka daži latvieši ar esot parakstījušies. Piemēram, tāpēc, ka tuvākais bankomāts 40 kilometru rādiusā ir Krājbankas bankomāts, bet tas pats miris ar visu naudu. Tā man šķiet protesta forma, kas šajā (!) gadījumā izriet no pūļa, nevis tautas apziņas līmeņa.
Lai latviešu valoda pastāvētu kā vienīgā valsts valoda, gaidāmajam referendumam nav jātop par aptverošu masu pasākumu. Ja skatās tikai uz tiem, kas referendumā atbalstīs krievu valodu kā valsts valodu, tad, izmantojot konkrēto ideju, tiks noskaidrota krievvalodīgo mobilizācijas spēja. Bet, ja skata visu dalībnieku bildi kopumā, tiks noskaidrots polarizācijas indekss. Koalīcija aicina uzskrūvēt šo indeksu, cik iespējams, augstu. Tā kā, manuprāt, šim indeksam jābūt zemam, es šo referendumu ignorēšu. Turklāt man nav jādomā par referendumu kā par revanša iespēju. Tās nav manas spēles. Dzimtā valoda neuzvarēja Latviju, neuzvarēja latviešu valodu. Vienīgie, ko Dzimtā valoda nepārprotami uzvarēja, ir VL!TB/LNNK. Nosacīti divreiz mazākā auditorijā Dzimtās valodas iniciatīva dabūja krietni vairāk piekritēju nekā VL!TB/LNNK ideja. Bet kopējais šo abu «panākums» tiešām ir nopietns iemesls, lai vara pārdomātu, kas nav lāgā.
Jo, pat ja Dzimtās valodas pasākuma veiksmi noteica Maskavas nauda vai Maskavas roka, tas liecina pamatā par to, ka varas autoritāte vietējā sabiedrībā ir vai nu krasi nepietiekama, vai krasi diferencēta. Bet, kā parasts, tā vietā, lai noskaidrotu sava vājuma iemeslus, lai piedāvātu pozitīvu valsts praksi, lai uzstātos kā praktiska starpetniska dialoga iniciatore, vara (un mediji) piedāvā eskalēt histēriju. Satrauc ne referendums, satrauc tas, ka te vismaz līdz referendumam publiskajā telpā valdīs pilnīgs divvalodīgs unisons etniskā burbuļa pūšanas sacensībā. Satrauc tas, ka iznākums no šīs virtuālās padarīšanas var novest pie reālām, banku burbuļa pūšanai adekvātām sekām.
Sevišķi, ja ikviens no pūtējiem, lai kādā valodā tas ar runātu, turpinās uzskatīt par labu starpetnisko attiecību kārtošanu orveliskā garā. Proti – es pats aplaidīšos ar sifilisu, lai pēc tam aplaistu ar to iespējamu skaitu krievu (latviešu). Pagaidām tas te ir iecienītākais oficiālais šo attiecību veidošanas stils. Vai varbūt jau rīt krasi samazināsies to skaits, kas sev mīļo latviešu valodu šai zemē aizstāvēs no ārzemēm? Vai varbūt ir daudz darīts, lai bērni mazāk mirtu un vairāk dzimtu? Vai varbūt industrijas uzplaukums, krass kvalificētā darbaspēka pieprasījuma pieaugums darba tirgū, jau liecina par latviešu valodas lietojuma kvalitātes un apjoma uzlabošanos pašu tautā? Ja neliecina, tad tas ir tas sifiliss. Tad var borēt krieviem, cik gribi, ka tiem jāzina latviešu valoda, efekts būs mazs. Jo paraugs ir mazs.
Un vēl viens aspekts. Esmu vismaz pusklasei savas ikdienas apkārtnes ļaužu šā vai tā palīdzējis apgūt latviešu valodu. Bet pēdējos gados no šiem un daudziem citiem cilvēkiem regulāri dzirdu, ka latviešu valodas kursi neesot vairs kursi, bet nekvalitatīva haltūra. Nesen gadījos saiešanā, kur bija vairāki latviešu valodas skolotāji cittautiešu skolās. Man bija jābrīnās, kā viņi saprotas ar šodienas jauniešiem, jo viņu priekšstats par latviešu kultūru bija iestrēdzis kaut kur ap septiņdesmito gadu vidu, bet priekšstats par krievu kultūru, teiksim, ļoti sekls. Manā uztverē tādi nevar būt valodas skolotāji. Kāpēc gan VL!TB/LNNK neorganizēt savu kvalificētu patriotu bataljonu, kas justos aicināts kā pienākas mācīt latviešu valodu cittautiešu skolās. Turklāt, ne tikai mācīt, bet arī motivēt cilvēkus runāt latviski.
Tomēr gaidāmais referendums šķiet labs iemesls, lai etniskā, nacionālā politika valstī beidzot kļūtu skaidri artikulēta. Sabiedrība kļūs vienota, ja tai būs kopīga vēsture un kopīgas emocijas. Divdesmit gadus politikas līmenī nav bijis ne kopīgu emociju, ne kopīgas vēstures. Politiķi radījuši divas kopienas, kuras reālpolitika arvien apgādā ar vēsti – konfrontējošs vai dominējošs kurss šajās lietās ir pareizs kurss. Referendums ir labs iegansts, lai politiķi bez spekulācijām un bez liekulības izšķirtos vai nu par dialogu, kurā abas puses meklē kopīgus atbalsta punktus, dzird un saprot viena otru, vai arī paziņotu, kāpēc šāds dialogs nav un nebūs iespējams.