Uz Zemes mīt jau septiņi miljardi cilvēku. Tas tika uztverts ar interesi, taču bez īpaša saviļņojuma. No vienas puses – septiņi miljardi (sesto miljardu cilvēce sasniedza 1998. gadā, bet 8 miljardu robežu tiek prognozēts pārsniegt pēc 14 gadiem) ir neaptverams skaitlis, no otras – diez kas tas nav. Visu šo pulku var izvietot aplī, kura rādiuss nav lielāks par 90 kilometriem.
Pēdējā oktobra nedēļā ANO (precīzāk – UNFPA) Londonā publiskoja ziņojumu Par pasaules iedzīvotāju stāvokli – 2011. Tas vēsta, ka 2050. gadā uz Zemes būs
9,3 miljardi cilvēku, bet gadsimta beigās – vairāk nekā desmit. Vairāki citi avoti (arī ANO demogrāfiskā prognoze World Population Prospect: The Revision 2004) liecina, ka turpinās pasaules iedzīvotāju depopulācija un novecošanās. Vidējais ANO prognožu variants paredz, ka dzimstība visās pasaules valstīs tuvosies 1,85 jaundzimušajiem uz vienu sievieti. Sešdesmit gados dzimstība pazeminājusies no sešiem līdz 2,5 bērniem uz sievieti. Tiek teikts arī, ka līdz 2050. gadam pieauguma tempi var sarukt līdz nullei. Bet citi domā, ka 2300. gadā pasaulē dzīvos 3,5 triljoni cilvēku. Utt., u.tml.
Tas vēl nekas. Bet, līdzko sāc skatīties, no kā tad šie miljardi dzīvos un kā, tā uzduries visai titulētu autoru radikāli pretējiem uzskatiem gan par resursu pietiekamību, gan par pašu cilvēci kā tādu. Viens raksta, ka Tomass Maltuss satraucās (1798.) ne velti, ka badu jau cieš 1–1,2 miljardi cilvēku. Cits, ka kopējais saražotās pārtikas apjoms esot pietiekams visu pasaules iedzīvotāju nodrošināšanai. Viens – pārapdzīvotība ir nabadzības, ekoloģiskās ainas pasliktināšanās, sociālās nestabilitātes iemesls. Cits – pārapdzīvotība ir mīts, bet pastāv reāli cilvēces radikālas skaitliskas samazināšanas nolūki. Viens – dzimstības ierobežošana jāveic vēl radikālāk. Cits teic, ka ģimenes krahs nav vis laikmeta zīme, bet daudzu valstu apzinātas politikas rezultāts. Utt.
Intuitīvi mani nesatrauc cilvēku skaits uz pasaules, bet viņu dzīves telpa. Septiņus miljardus varot komfortabli izvietot, teiksim, Austrālijā vai kādā ASV štatā. Bet, ja nu piepildās frāze – desmitais miljards dzīvos izgāztuvē, ja, kamēr cilvēki vairojas, putni un zivis iet mazumā, ja Fukušima un Černobiļa izstumj cilvēci no kādas pasaules daļas, ja vairāk (resursu) izmetam nekā izmantojam... tad pat Austrālija ātri vien var izrādīties dzīvei nepiemērota. Nerunājot par ASV, kas jau ražo pusi pasaules atkritumu.
Intuitīvi es piekrītu viedoklim, ka iedzīvotāju pieaugums garantē attīstību. Līdzīgi kā tagad ir Ķīnā (lai arī Ķīna noveco un tiek paredzēts, ka ap 2025. gadu Indija to iedzīvotāju skaita ziņā apdzīs). Sliecos vairāk respektēt ne Maltusu, bet, piemēram, S. Mošeru (iedzīvotāju pētniecības institūta prezidents Londonā): «Problēma ir tā, ka produkcija starp patērētājiem sadalās nevienmērīgi. Tāpēc populārs kļuvis mīts par pārtikas trūkumu uz Zemes. Taču nav ko bīties ne no izdomāta bada, ne no tā, ka cilvēki atliks bērnu dzimšanu uz vēlāku laiku. Šobrīd reāla prognoze paredz iedzīvotāju pieaugumu līdz 8 miljardiem. Pēc tam sāksies depopulācija. Pasaulē būs šauri, bet stabili.»
Man šķiet, lai cilvēce izdzīvotu, nav jānīdē cilvēki, bet jāmaina pasaules uzskats, kurš tiecas padarīt resursu ceļu no ieguves līdz izgāztuvei arvien īsāku. Jāmaina pasaules uzskats, kurš pieļauj produktu ražošanu, kas palielina patēriņu, bet neceļ dzīves līmeni. Jāmaina pasaules uzskats, kurš uzskata par normālu to, ka 20% pasaules ļaužu patērē 80% tās resursu. Jāmaina pasaules uzskats, kas peļņu tur priekšā sabiedrību attīstībai vai pat to izdzīvošanai. Eiropā jāmaina pasaules uzskats, kas pieļauj antinatālismu (natalis – dzimšana) turēt par valstu politikas prioritāti (domāju, ka politikas praksē arī Latvija ir tuvu tam).