"Kad naudas lērums nost mums smelts, tad klusēšana būs mums zelts," nolēma kungu abižotais kultūras krējums. Taču pēc tam apdomājās un no klusēšanas 18. novembrī atstājās. Pareizi darīja.
Protams, man, kas pat lūgts nav gājis uz oficiāliem lielu kungu baļļukiem, grūti bija saprast iecerētās akcijas nozīmību tā, kā to saprot tie, kam tusēšana ar lieliem kungiem droši vien ir svarīga dzīves daļa. Viņiem "atteikšanās no klātiem galdiem", iespējams, šķiet revolucionārs gājiens, bet man likās, ka akciju piesaka tie, kuriem spēlēšana un dancošana kungiem ir viņu pamatdarbs un sūtība. Ka tie nu grasās protestēt pret to, ka nav pietiekami novērtēti kā galma āksti.
Nesalīdzināmi efektīvāks man liktos protests, kas būtu izteikts caur tām dāvanām, ko Dievs krējumam devis. Caur tekstiem, caur disertācijām, caur dziesmām, spēlēm un dejām... Manā uztverē tas neprasa nekādu talanta piezemēšanu propagandā vai socializācijā. Vien zināmu talanta vērienu un cilvēka mērogu.
Turklāt pašas (kultūras) problēmas apjoms nu šķiet tāds, ka dekoratīvas pozas kā protesta forma šķiet smieklīgas. Vara atļaujas sistēmisku nozares (pat neminot kultūru plašākā nozīmē) degradāciju. Protams, arī caur manipulācijām ar budžetu. Apstākļi tādu rīcību nenosaka. Varam krist atpakaļ uz jebkuru gadu pēc neatkarības atjaunošanas, aina salīdzināmās cenās (ņemot vērā inflāciju u.tml.) nenosaka to, ka valstij būtu nepieciešamība paralizēt tās kvalitāti noteicošās sistēmas (izglītību, kultūru, veselības aprūpi, savā ziņā – arī ekonomiku). Tātad, manā uztverē, tā nav finanšu problēma. Tā ir varas politika. Ja valstī būtu 2% nabagu, ja politiķi būtu piekopuši politiku, kas visiem pārējiem dod iespēju sasniegt pilnvērtīgu kultūras, izglītības pirktspēju, tad varbūt (!) arī mazā valstī varētu runāt, ka tā daļēji atsakās no patronāžas modeļa kultūras (arī izglītības un medicīnas) finansēšanā. Valstī, kurā ir 20% nabagu un lielas daļas pārējo pilnvērtīga pirktspēja ir apšaubāma, tā darīt nedrīkst. Ja tā darīt, valsts no krīzes laukā netiks nekad. Jo tai vairs nebūs šai tikšanai atbilstoši motivētu, pietiekami kvalitatīvu cilvēkresursu. Turklāt – tā būs tikusi vaļā no nācijas. Tāds man šķiet šīs kultūras problēmas apjoms.
Neesmu turklāt sevišķi pārliecināts, vai krējumam vairāk rūp kultūras stāvoklis vai tikai drauds no pilnpiena krējuma tikt par vājpiena krējumu. Ja valdīšana savā kultūras degradācijas gaitā nebūtu pieļāvusi taktisku kļūdu, iespējams, nekāda akcija nebūtu pat pieteikta. Varēja vēl 20% nogriezt skolotājiem, vēl par 20% kaut ko samazināt medicīnai, bet kultūras lauciņam – kaut ko skata pēc. Un būtu brīnišķīgs klusums. Pilnīgi uz citu pusi. Jo saistībā ar kultūras stāvokli krējums te, manuprāt, pamatā atskaņojis dailniecisku klusumu. Pat treknajā Latvijā, neraugoties uz to, ka "kultūras pasākumu klāsts un daudzveidība auga", kultūras vērtības uztvere sabiedrībā devalvējās. To apliecina elementārā statistika. Acīmredzot kultūras krējums tad jutās tik labi sadziedājies ar kungiem, ka to neaizskāra ne nabadzība, ne Latvijas lauku iztukšošanās, ne skolu kvalitāte, ne ar politiskā teātra valstiskā bezjēdzība, ne citas sabiedrības kultūras lietas. Mazpamazām tas pats vārdu kultūra sāka lietot kā vārda izklaide (labāks variants – vārda māksla) eifēmismu un, ja ar ko metās aizstāvēt, tad tas bija vai nu zils, vai oranžs. Arī patlaban krējumu satrauc sekas – nepietiekama budžeta drauds. To līdz šim nav satraukusi cēlonība. Pat tādā aspektā, ka valstī ir esošam stāvoklim nekompetents kultūras ministrs, nekompetenta izglītības ministre...
Atvainojos tiem, kurus te aizskaru nepelnīti. Tostarp tiem, kuri savā patiesā atdevē, savā praktiskā censonībā palikuši vientuļi, jo viņiem laikus nav bijis talkā solidāras par visu kultūru tik norūpētā krējuma principiālas nostājas. Vai būtu runa par kinoindustrijas, mūzikas, mākslas skolu situāciju vai par kultūras inspektoru (ekspertu) institūta likvidāciju.
Un vēl – par valsti. Par Latviju. Zīmīgi, ka krējums identificē valsti pirmāk ar varu, nevis tautu. Pirmāk tas domā, kā klusēs pret varu, nevis kā dziedās ar tautu. Man gan šķiet, ka tagad ir pats īstākais laiks rakstīt odas Latvijai. Tādai, kāda tā ir, domājot tādu, kādai tai būt. Ne acu aizmālēšanas odas, bet līdzīgas tām, par kurām pirmās atmodas cīruļi zināja teikt: "Tautu izglāba dziesmu gars!"