Būs vai nebūs Valsts prezidentam liela ietekme nākamās valdības veidošanā, ir atkarīgs no tā, kādas informācijas nesējs šobrīd ir prezidents. Taču šī ietekme nebūs atkarīga ne no aģentūras TNS aptaujā fiksētajiem ekonomiski aktīvo cilvēku viedokļiem, ne ar no tā, ka prezidents ir prezidents.
Proti – šobrīd mūsu prezidentam ar statusu vien par maz, lai parādītu ar pirkstu – taisiet man šito valdību! Ar statusu vien prezidents nevar spēlēt pretī tiem, kuri Saeimā vienojušies par stabilu vairākumu.
Protams, viņš var nenosaukt tās vai citas potenciālās koalīcijas kandidātu un sūtīt koalīcijas partijas apdomāties. Viņš var nosaukt ne to kandidātu, ar kuru grūta koalīcija, var iebilst pret koalīciju principā. Taču, lai tā izdarītos, viņam vai nu jāveic pietiekami pārliecinošs darbs deputātu un partiju masās, vai arī jābūt tik pārliecinošiem un pamatotiem sava piedāvājuma argumentiem, ka partiju iegribas to priekšā nobāl.
Šiem argumentiem var būt tiklab iekšējās situācijas novērtējuma, cik ārējas ietekmes, ārēju vēlmju pamats. Un arī šis ārēja iespaida pamats konkrētā, sevišķi krīzes, situācijā būtu loģisks. Ja jau, nebūdami donori, esam brīvprātīgi integrējušies Eiropas ekonomiskajā telpā, tad ir loģiski gaidīt, ka saspringtās situācijās Eiropa gribēs arī kaut cik atbilstošu politiskās integrētības pakāpi. Ja, piemēram, Angela Merkele teic, ka to valstu budžeti, kuri neatbildīs situatīviem ES nosacījumiem, tiks noraidīti, tad arī tas varētu būt ar Latvijas valdības kapacitāti saistīts mājiens vai signāls.
Un te jau var atklāties prezidenta nostājas būtiskā nozīme. Viņš var izvēlēties premjeru tādai valdībai, kura apmierinās katru ES vēlmi uz valsts tautsaimniecības pagrimuma rēķina. Viņš var izvēlēties premjeru tādai valdībai, kura iztēlos sevi uz Eiropas paklājiem kā uzvarētāju, lai arī «uzvaras» būs panāktas vairākkārt mehāniski, lineāri, brutāli savelkot cilvēkiem jostas un aizmirstot vārdu «attīstība». Galu galā viņš var izvēlēties premjeru tādai valdībai, kura ar savu rīcību spēj garantēt stabilitāti un attīstību ij Latvijas, ij ES izpratnē. Ja prezidents spēj uzturēt diskusiju ar Saeimas partijām šādā līmenī, ja viņš cer izspiest no Saeimas premjerministru labākajai iespējamai valdībai, tad viņa loma ir būtiska. Protams, viņš var bez vārda runas, bez vērtējuma, bez argumentācijas pieņemt to, ko organizējies vairākums viņam piedāvā. Tad viņam nav nekādas lomas. Tad viņš ir tikai ceremonijmeistars, kurš pilda protokolu.
Protams, piekrītu tiem, kuri teic, ka prezidentam, vismaz sākotnēji, nebūtu jāvelk laukā no piedurknes savi premjera kandidāti. Tie jāizvirza potenciālās koalīcijas, Saeimas partijām. Tām arī jāatbild par šiem premjeriem. Pat, ja prezidents nosauc savu kandidātu un koalīcijas partijas to pieņem, atbildīgas vienalga ir šīs partijas. Jo prezidents nevar atbildēt par to, kas šobrīd nav viņa pilnvaru aplokā. Bet, ja Saeima, ja koalīcija nespēj atbildēt, tad tāda Saeima jāatlaiž. Un – to rosināt jau ir prezidenta pilnvaru aplokā. Tā ka – nevajadzētu mēģināt sarežģītā situācijā mainīt lomas. Ja prezidentam būs jāspēlē Saeimas partiju vietā, tad tā būs vai nu liecība tam, ka šīs partijas arvien dzird tikai katra sevi, vai arī tam, ka partijas nerubī situācijas fišku.
Publiski Saeimas partijas pagaidām izrāda vēlmi saskaņot vien sadzīvošanas instinktus. Nevis vēlmi nodrošināt koalīcijas, valdības potenciāla atbilstību tautsaimnieciskam, politekonomiskam virsmērķim. Pirms nosaukt premjeru, prezidents varētu prasīt citu partiju attieksmes līmeni. Prasīt šīs atbilstības pamatojumu.