Astotajā septembrī klausījos LTV1 rīkotās deputātu kandidātu debates. Starp spalvu pucēšanu un asprātībām bija dzirdami daži ij plaisai starp varu un sabiedrību, ij arī valsts pārvaldei veltīti teikumi.
Partiju pārstāvji šķita iepriekš sagriezuši valsts pārvaldes ziloni gabaliņos un nu meta tā gaļu publikai. Kādu konkrētu rezultativitāti šie atsevišķie, fragmentārie ierosinājumi sniegs valstij, pamatots netika. Zināmā mērā tā ir debašu organizatoru vaina, jo kandidātu attieksme pret atsevišķām detaļām tos nodarbināja vairāk, nekā vēlētāju priekšstats par šo kandidātu valstsspēju. Mani šīs debates pārliecināja par to, ka valsts pārvaldes jomā mums ir darīšana vai nu ar nekompetentiem cilvēkiem, vai arī ar slaistiem, kuri, pat raujoties pie varas, nevīžo savu retoriku sagatavot un uzturēt profesionālā līmenī.
Tajā pašā astotajā septembrī LU notika Tiesībsarga un vairāku nevalstisko organizāciju rīkota piecu partiju deputātu kandidātu, piecu NVO pārstāvju un piecu žurnālistu diskusija par valsts pārvaldi. Domāju, ka šādas politiķu, profesionāļu, sabiedrības pārstāvju diskusijas, necerot uz kādiem brīnumiem, būtu arī ikdienā jārīko regulāri un ne tikai valsts pārvaldes sakarā. Ja vairākums dalībnieku būs tajās ieinteresēts, kopīgie griesti kļūs arvien augstāki. Arī konkrētajā pasākumā dalībnieku sniegtā problēmu inventarizācija un piedāvātās idejas sniedza diezgan labu pamatu, lai ikviens klātesošais domātu tālāk. Šāds rezultāts diskusijai ir pietiekams, bet tas nav pietiekams partiju retorikai kampaņā. Ja šādās diskusijās un citos pasākumos varētu notikt sistēmiska un kompleksa valsts pārvaldes modelēšana, tad kampaņas laikā partijām jādemonstrē jau apjēgts modelis. Tā vietā partijas labākajā gadījumā piedāvā vien apārstēt atsevišķas valsts pārvaldes vainas.
Ko secināt no partiju programmām un politiķu sacītā abos pasākumos? Pirmkārt, to, ka partiju programmās ārkārtīgi vāji atklājas dažādu jomu mijiedarbība. Pat lineāros pāru salikumos (izglītība–darba tirgus, valsts–pašvaldības, demogrāfija–tautas veselība, emigrācija–valsts vide, suverenitāte–ES konteksts, stratifikācija–sociālā politika...), nerunājot par komplicētākām kombinācijām. Man tas atklāj, kāpēc valsts attīstības plāni paliek uz papīra. Tāpēc, ka mums nav valsts, bet partiju vara un partiju pārvalde. Tur, kur jābūt valsts varai, tur mums arvien ir (varas, ideju, vadības mēroga) tukšums. Premjerministrs mums nav vis valsts galvenais sinerģētiķis, bet feodālas sapulces vadītājs. No šā stāvokļa, starp citu, izriet arī politiķu skepse un nevīžība attieksmē pret stabilu civildienestu.
Otrkārt, Edmunds Sprūdžs (ZRP) diskusijā uzsvēra, ka saistībā ar valsts pārvaldi «trūkst efektīvu mērījumu un analīzes». Tik tiešām, sistēmisku, oficiālu viedokli par valsts pārvaldi atrast nav iespējams. Bet, kā var runāt par valsts pārvaldes izmaiņām, ja nav sistēmiskas skaidrības? Kā var runāt par strukturālām reformām, ja sākotnēji nav definēta to arhitektūra un galarezultāts? Protams, tad no kampaņas kampaņā viegli saukt valsts pārvaldi par «lielu», «neefektīvu» u. tml., jo cēloņi neatklājas. Tad viegli teikt tā, kā to, manuprāt, atrakstoties J. Zaicevai (Neatkarīgā, 8.09.2011.) saka Valsts kancelejas direktore (Neatkarīgā, 9.09.2011.): «Valsts pārvaldē ir veiktas daudzas strukturālas reformas.» Kā to saprast? Vai tā, ka valsts pārvaldē strukturālās reformas sekojušas viena otrai, vai arī tā, ka katrs sektors tās veicis uz savu galvu? Tad var saukt par valsts (!) pārvaldes strukturālo reformu katru atsevišķu kustību: ij aģentūru skaita samazināšanu, ij arhīvu reorganizāciju. Skaidrs, ka ar šādu pieeju, bez strukturāla kopsavilkuma, pārvaldes zilonis lemts kroplumam.
Treškārt, bijušais valsts reformu ministrs Māris Gailis man ne pārāk sen teica, ka vienkāršā dzīvokļa lietā viņam uz papīrīša vajadzējis dabūt divpadsmit vai astoņus parakstus. Šis un lērums citu piemēru liecina, ka valstī arvien nav veikta nopietna lietvedības reforma. Bez tās runāt par strukturālām reformām, labu pārvaldību, vienas pieturas aģentūrām un citām smukām lietām nav lielas jēgas.
Ceturtkārt, ja atmiņa neviļ, epārvaldei vajadzēja būt pamatā pabeigtai 2009. vai 2010. gadā. Kāpēc tad diskusijā klātesošie par to runāja apmēram tā kā ubaga zēns par Anglijas zīmogu? Eparaksta vai atsevišķu epakalpojumu, bet ne sistēmas līmenī? Lai arī epārvaldei mūsdienās jābūt vienai no integrētas valsts pārvaldes sistēmas pamatelementiem. Tikai tad būtu jāatsakās no korporatīvas informatīvās infrastruktūras; tad valsts pārvaldes sistēmai jātop atvērtai; tad «mums jānoņem klapes un jāķeras nojaukt sienas, kas uzceltas starp valsti un visiem pārējiem» (Dž. Fliziks); tad ierēdnim jāatrodas aiz informācijas, nevis starp to un cilvēku; tad jānodrošina starptīklu mijiedarbība; tad valsts pārvaldes ietvaros jāsamēro jaunās tehnoloģijas ar esošajām, bet ārpus tās informatīvā infrastruktūra jāintegrē visā un ar visu, kas pastāv elektroniskajā vidē; tad birokrātiskajām sistēmām jābūt organizētām nevis pēc «dūmvada» principa, tām jāsāk pārvietot informācija ne tikai vertikāli, bet arī horizontāli... (sk. D. Tapskots u. c.).
Piektkārt, ZRP ieteica plānot budžetu pa programmām un piešķirt to ne nozarēm, bet ministriem, kā arī, rupji runājot, reducēt civildienestu («Jo šobrīd tas ir tik sačakarēts, ka nav vērts. Ir atsevišķas funkcijas, kam jāpaliek civildienestam, bet visiem pārējiem valsts pārvaldes darbiniekiem jākļūst pēc iespējas par normāliem darba ņēmējiem,» – E. Sprūdžs). Ceru – kamēr ZRP nebūs savu ideju un tās lietderīgumu Latvijā pienācīgi pamatojusi, ierēdņi par ZRP nebalsos. Ir atsevišķās valstīs mēģināts pakļaut valsts pārvaldi ne repertuāra, bet projektu teātra principiem, bet, kā šī pieredze (t. s. nulles princips) varētu nākt par labu tieši Latvijai, es nezinu, bet ZRP nepaskaidro. Manuprāt, civildienesta vājums te bijis tieši proporcionāls valdošo partiju kārei politizēt valsts pārvaldi. Ja gribas šo politizāciju absolutizēt, tad civildienests kā kompetentu cilvēku kopums, kas veido pārvaldes mugurkaulu un ir tās stabilizators, tiešām var palikt vien skata pēc.
Sestkārt, valsts pārvaldei jābūt stabilai un saprotamai sistēmai. Partijas daudz darījušas, lai šo sistēmu sarežģītu, un ar saviem fragmentāriem kampaņas priekšlikumiem turpina to sarežģīt. Tostarp bifurkāciju (š. g. neloģisku izmaiņu, pavērsienu) skaits pārvaldē ir ārkārtējs. Spēles noteikumi mainās ik minūti, ministri – ik stundu, valsts plāni – līdz ar mēness fāžu maiņām... Nav brīnums, ka sistēmas stabilizācijas un vienkāršošanas pazīmes faktiski nav nolasāmas, un politiķi arī tagad nesaka, kā tieši mēs to stabilizēsim. Jo nestabilās, mākslīgi sarežģītās sistēmās atsevišķām grupām (partijām u. tml.) ir viegli jaukt gaisu, mainīt situāciju, noskaņojumu... Attieksmē pret pārvaldi tās postulē līdzšinējo politiku.