Latvijas katoļu baznīcas galva Zbigņevs Stankevičs savā Aglonas sprediķī teica, ka «Latvijas aizvadīto divdesmit gadu problēma ir tā, ka mums ir bijusi neatpestīta politika un ekonomika.
Neatpestīta no mantkārības, ambīcijām un sava labuma meklēšanas». Ieteicis svītrot no partiju sarakstiem tos, kas sevi «diskreditējuši vai vienkārši neko labu nav izdarījuši», arhibīskaps acīmredzot cer, ka 17. septembrī varētu notikt viena no Latvijas politikas un ekonomikas pestīšanas talkām.
Ciktāl runa par politiku, tiktāl man ir mazliet savādāks skats uz šādas pestīšanas metodiku. Ja katru pestīšanu dara iespējamu ticība un lūgšana, tad, lai notiktu politikas pestīšana, līdz ar ticību un lūgšanu jāpastāv arī darbam. Un, ja pestīšanas pamats ir radīšana, tad tam jābūt radošam darbam. Gan ar sevi, gan ar politiku. Turklāt tam jābūt pietiekami drosmīgam un uzņēmīgam darbam. Jo, kā teica apustulis Pāvils, «ne pret miesu un asinīm mums jācīnās, bet pret valdībām un varām, šīs tumsības pasaules valdniekiem un pret ļaunajiem gariem pasaules telpā» (Ef. 6;12).
Mani uzrunā arhibīskapa griba iedvesmot cilvēkus uz labu, uz labu izvēli. Bet tūdaļ man uzmācas laicīgs reālists, kurš stāsta – mums zagļu un stulbeņu balsīm ir tieši tāda pati vērtība kā taisnu un gudru cilvēku balsīm. Protams, protams, valsts nespēj novest cilvēkus paradīzē, bet tai jāattur cilvēki no nokļūšanas ellē (filozofs V. Solovjovs). Taču, ja demokrātijai kā varas instrumentam divdesmit gadu nav sevišķi rūpējusi sabiedrības pestīšana kaut vai līdz noteiktam solidāram un gudram pilsoniskuma līmenim, tad uz ekonomikas un politikas pestīšanu caur vēlēšanām grūti cerēt. Vērojot partiju uzvedību kampaņās un lielas daļas vēlētāju balsošanas motīvus, man pat šķiet, ka vēlēšanu dienās Latvija top kristīgās pasaules daļa mazāk, nekā tā ir ikdienā. Proti – vēlēšanu dienā pestīšanas alkas, manuprāt, bijušas redzamas mazāk nekā tas, ka Latvijas sabiedrībai ir nopietnas politiskās apziņas, izglītotības un pilsoniskās stājas problēmas.
Lai to labotu, es varbūt padarītu vēlēšanas obligātas un vienlaikus atklātas. Un vēl izsniegtu katram balsotājam nozīmi vai uzlīmi, kas tam būtu četrus gadus diendienā jānēsā. Lai visi redz, par ko, par kādiem darbiem tas balsojis. Varbūt šāds gājiens beidzot radītu gribu nebūt mierā ar partiju surogātiem un veicinātu vēlmi radīt politiskas organizācijas, kas tieši un atbildīgi izriet no vēlētāju vajadzībām. Tā arī būtu vienkārša politiska sistēma, kādu vēlējās arhibīskaps. Jo tā dotu gan pietiekamu izvēles skaidrību, gan izvēlamā tuvību tiem darbiem, kas cilvēkiem darāmi. Taču – velti cerēt, ka bez radošas transformācijas sabiedrībā, pieejā vēlēšanām un atbildībā par to iznākumu izdosies ar balsošanu mainīt politisko režīmu, kurš pagaidām nav bijis labvēlīgs ne dvēseļu, ne valsts pestīšanai.
Pagaidām ne vārda neesmu teicis par sakrālā klātbūtni politikā. Man šķiet, ka politikas sakrālā pieredze strauji gaist. Turklāt politiku un ekonomiku piemeklē amnēzija vai paramnēzija attieksmē pat pret tādām lietām kā valsts vai tauta. Tās vairs nav nepārprotami politikas un ekonomikas mērķi. Tāpēc man politikas un ekonomikas pestīšana nozīmētu to pievēršanos valstij un tautai pēc būtības.