Reiz dzīvoja Naudiņa. Naudiņa bija ļoti pievilcīga, bet nevar teikt, ka tikla. Tomēr ikviens, kam Naudiņa piekļāvās, nezināja bēdu. Taču tad notika nelaime. Naudiņa iemīlējās.
Naudiņa iemīlējās skolēnos un gribēja tiem visur sekot. Gan uz saulaino tāli, gan līdz pasaules galam. Skolēni lasīja avīzēs Naudiņas mīlestības vēstules un labprāt būtu gribējuši ar to iepazīties. Lielākā daļa no viņiem bija redzējuši Naudiņu tikai garāmejot un nu cerēja, ka Naudiņas mīlestība pielies viņu dzīvi ar gaismu. Taču viņi joprojām redzēja Naudiņu tikai garāmejot. Jo Naudiņa šai zemē nebija noteicēja pār savām jūtām.
Tāpēc, ka Naudiņu mīlēja arī Valdis un Einārs. Un Taņa. Taņa kļuva ārprātā greizsirdīga uz skolēniem par to, ka šie gatavi dot savu pretmīlu Naudiņai. Nevis Taņai. Viņa nolēma to tā neatstāt. Kopā ar Eināru un Valdi viņai izdevās iespundēt Naudiņu drūmajā Valsts kasē. Nu skolēni redzēja tikai Naudiņas asaras, kuras Einārs, Valdis un Taņa teicās esam Naudiņas mīlestību.
Bet drūmajā Valsts kasē iespundētā Naudiņa tikai raudāja un raudāja. Izkāmēja, savārga... Taņa, Einārs un Valdis nezināja, kur likties. Jo arī viņi savā vīzē mīlēja Naudiņu un negribēja to pazaudēt pavisam. Lai tik Naudiņa netiktu sekot savai mīlestībai, viņi izdomāja visvisādus gājienus. Te tie iedomājās izsludināt Naudiņu mirušu un visiem, kas pie viņiem nāca, savilkuši sērīgu seju, klāstīja: "Nav Naudiņas! Nav Naudiņas..." Te atkal tie metās teikt, ka Naudiņa esot patvaļīgi ieslēgusies kredītportfelī, bet kredītportfelis no ļaužu acīm jāslēpj, lai nevajadzētu atdot, kam pienākas. Taču viņi, pat Taņa, saprata, ka tā ir tikai gumijas stiepšana, nevis risinājums. Vajadzēja izdomāt kaut ko tādu, kas ļautu gan paturēt Naudiņu pie sevis, gan pilnībā kontrolēt tās mīlestību uz skolēniem, gan arī radīt iespaidu, ka šī mīlestība ir laimīga. Tad viņi nolēma Naudiņas mīlestību atdot valsts rokās un paši rīkoties valsts vārdā. Turklāt tika gudri izdomāts, ka visas problēmas, kas varētu celties no mākslīgas valsts iegulšanās starp Naudiņu un skolēniem, viss ar to saistītais melnais darbs būs pašvaldību ziņā.
Vispirms tika gādāts par to, lai Naudiņas intīmās attiecības ar skolēniem pastāvētu tikai platoniskā un vispārinātā veidā. Šajā nolūkā skolas tika masivizētas līdz līmenim, kur mācību procesā mīlestību un citas cilvēcīgas būšanas iespējams apgūt vien lielu grupu ztveres līmenī, nevis piedzīvot personiski. Taču Naudiņa teica, ka mīl skolēnus nevis kā platonisku kopumu, bet katru individuāli un no sirds. Tad Taņa, visnotaļ pedagoģiskā nolūkā pasargāt jaunās sirdis no jūtu pārmērības, nolēma ieviest mīlestības koeficientu. Viņa teica Naudiņai, teica katram skolēnam: "Ar šito jums būs diezgan, lai tiktu uz saulaino tāli." Iesākumā tika minēts, ka Naudiņas mīlestības koeficients varētu būt ap 970. Taču greizsirdīgā Taņa, kura nebija rimusies pati savā kaislē uz skolēniem, nodomāja: "Nekā nebija, šitā viņi mani var pavisam aizmirst." Un nolēma, ka tikšanai uz saulaino tāli būs diezgan ar koeficientu 770. Tad, lai nostiprinātu Taņas pozīcijas, sekoja divi ļoti gudri gājieni. Vispirms tika paziņots, ka saulainās tāles sasniegšanai diezgan ar koeficientu 453. Bet tad atkal, ka Naudiņa un skolēns rokrokā tiks līdz tai ar koeficientu 650. Pati Taņa par šo triku ļoti sapriecājās. Taču studenti, kuriem Taņa arī bija pieķērusies, teica: "Mēs arī gribam tikt uz saulaino tāli. Bet lielākā daļa no mums vismaz divreiz gadā piedzīvo sāpīgu šķiršanos no Naudiņas. Ja jau skolēniem biļetes cenu normālai tikšanai uz saulaino tāli var vieglu roku svārstīt teju divas reizes, kāpēc gan arī mūsu šķiršanās sāpes nevarētu tikt mazinātas? Vai arī – saulainā tāle jūsu vēstījumos ir tikai ilūzija, blefs? Ja jau konkrēti aprēķināma mērķa cena svārstās reižu reizes?"
Valstiskās greizsirdības spazmas joprojām liedz Naudiņai mīlēt skolēnus intīmi un tieši. Šobrīd tā stingrā apsardzībā tiek pavadīta līdz novadiem. Saaicinātie skolu direktori var pa logiem to apskatīt. Un tad, pārbraukuši savās skolās, stāstīt bērniem, kā Naudiņa viņus mīl, kā grib tiem sekot. Gan uz saulaino tāli, gan līdz pasaules galam. Bērnu sirsniņās rodas maziņš siltumiņš un gruzd cerība, ka reiz tās tomēr pielīs ar gaismu.