Var uzskatīt, ka sabiedrība ir atteikusies lemt gan par krievu skolu pāreju uz mācībām latviešu valodā, gan par pabalstiem. Abos gadījumos tā ir attiecīgo referendumu rosinātāju izgāšanās. Nevis uzvara.
Ja VL!-TB/LNNK divas trešdaļas no vajadzīgo parakstu skaita sauc par uzvaru, tad tas nozīmē, ka apvienība ar šo parakstu vākšanu kārtojusi partijas, nevis valsts vajadzības. Tā testējusi iedzīvotājus tik vien kā savu potenciālo elektorātu, kā biļeti uz nākamo Saeimu. Tādā gadījumā rezultāti ir labi. Šajā ziņā tā ir uzvara. Šī uzvara acīmredzot būs apvienības kampaņas karogs. Tik vien tai vērtības. Bet, ja tiem, kas vāc parakstus par krievu valodu kā otro valodu, izdosies savākt kādu nieku parakstu vairāk nekā VL!-TB/LNNK, tad tas jau būs farss. Jo tad tiem otriem būs lielāks pamats lietot tos pašus (!) uzvarētāju argumentus, kurus tagad tiražē apvienība. Vai ne? Nevajadzētu plātīties ar uzvarām, kurām nav sabiedrības mandāta.
Taču – šīs abas izgāšanās tomēr ir iemesls atkal padomāt par to, kāpēc sabiedrība Latvijā nevēlas būt lēmējs pat tad, kad tai ir iespēja lemt. Jā, man šķiet, ka abas šīs parakstu kampaņas bija vai nu vāji, nepietiekami, tikai ar saukļiem motivētas (mācību valoda krievu skolās), vai arī ļoti vāji publiski uzturētas (pabalsti). Netaisos arī kaut ko pārmest cilvēkiem viņu izvēles brīvības sakarā. Tāpat es saprotu, ka cilvēku pasivitāti lielā mērā nosaka varas attieksme pret cilvēkiem. Politikas dēļ tie uztver valsti kā varas privātīpašumu, kurš pašai varai un tikai varai arī jānodrošina. Un tomēr – grūtie laiki nav vēl beigušies. Valsts riski arvien transformēsies taustāmos un vēl kādu laiku (atkarībā no politikas adekvātuma) augošos vai katra cilvēka riskos un slogos. Viena lieta ir saprast un pieņemt šos slogus kā objektīvi neizbēgamus. Cita lieta ir pasīvi pieņemt (tātad – akceptēt) slogus, ko nosaka varas parazitēšana, bezdarbība un bezrezultativitāte. Tādā gadījumā sabiedrības pasivitāte sāk veicināt varas izlaidību. Kas cits, ja ne šāda izlaidība ir, piemēram, varas vēlme uzturēt samazinājumus ilgtermiņā? Stiept pabalstu samazinājumu nevis līdz 2012., bet līdz 2014. gadam. Tas vien nozīmē, ka brašās runas par iziešanu no krīzes reālajā dzīvē, reālajā ekonomikā varētu būt tukšas pļāpas, ar kurām piesegt varas faktisko pasivitāti.
Sabiedrībai tas nozīmē, ka sociālie lifti turpinās braukt uz leju vien. Tas nozīmē, ka daudziem, tostarp jauniem, varbūt atliks ceļš projām no šejienes, bet tepat ceļa uz augšu tiem vairs nebūs. Jo ilgi tupēt sociālā pagrabā bez izredzēm tikt citos stāvos daudziem nozīmē sociālu degradāciju. Jau tagad attieksme pret darbu acīmredzot (ja klausīt, piemēram, apgalvojumiem par darbinieku vai bezdarbnieku masas kopvērtību darba tirgū) jāuzskata drīzāk par sociālu slimību nekā sociālu vērtību. Taču sabiedrība mums altruistiska. Tai, izrādās, pagrūti asociēt sevi ar mātēm, invalīdiem, bērniem, pensionāriem..., bet tā jo labprāt asociē sevi ar politiķiem. Pašas stāvoklis tai pofig, toties Saeimas intrigas varen būtiskas.
Bet – sabiedrība ir tāda, kāda ir, un citu neviens nedos. Pēdējos divdesmit gadus ne varai, ne izglītotiem ļaudīm, ne inteliģencei nav rūpējis to mērķtiecīgi kopt. Kopšanas līdzekļi tikuši uzdoti par mērķiem (ES, ekonomika, nauda, īpašums...), bet sabiedrība – par izejvielu. Tāpēc nav sevišķi jābrīnās, ja sabiedrība savu aktivitāti, savu protestu pauž vai nu caur ignoranci un aizvākšanos no valsts, vai arī domā dumpja kategorijās, kad vara nav vairs pat slikts partneris, bet ir bezmaz ienaidnieks. Nule šķiet, ka protesta adrenalīna sabiedrībā diezgan vien destruktīvajam. Desmito Saeimu atlaidīs, bet vai ievēlēs alternatīvu (samērā ar desmito), protesta Saeimu, nevar zināt. Liela daļa pilsoņu, kad lemj, vai doties parakstīt kaut ko bezpartijisku, nav vairs pilsoņi, bet tikai tādu vai šādu partiju elektorāts. Tie pakārto savu izvēli partiju attieksmei. Vara varbūt nav sabiedrībai piemērs, bet lielā mērā arvien ir tai pašas rīcības mērs. Arī gatavība protestam tiek mērīta ar varas mēru, nevis savu galvu.
Recepšu, kā padarīt sabiedrību aktīvu, droši vien ir ne mazāk kā pavārgrāmatās. Provocējot, kūdot, rīdot, nomācot līdz dzīvības bezjēdzībai, līdz situācijai, kad nav ko zaudēt... Citas receptes, kas neietilpst šajā virknē, prasa ilgu un pacietīgu darbu sabiedrībā, kā arī gribu ļaut sabiedrībai dzīvot. Pašnoteikties. Sabiedrībai pievērstu politiku un izglītību. Var, protams, cerēt, ka sabiedrība reiz pati nonāks līdz apliecinošai pašatziņai arī bez šā darba. Var cerēt, ka nāks mesija. Taču, ja ikdienā dzīvus piemērus aizstāj vārdi, ideju līderus aģitatori, ja nav paraugu, kā šodien ikvienam auglīgi domāt neikdienišķās kategorijās (dzimtene, tauta, nākotne...), ja brīvību aizstāj izvēle kā veikalā, ja trūkst vēl citu apliecinošās aktivitātes stimulu, tad devalvētā esībā arvien vairāk top iespējams, ka par mesiju tiks noturēts kārtējais izdzimtenis. Un, to gaidot, sabiedrība vienkārši nosit savu laiku.