Sēdēju gara tumsā bez patiesības. Pēkšņi ieraudzīju plauktā Džordža Sorosa grāmatu Maldu varbūtības laikmets. Tajā grāmatā rakstīts: «Patiesību nav iespējams zināt, jo tā ir daļa no mūsu domāšanas. Tāpēc attiecības starp domāšanu un realitāti ļoti atšķiras no vispārpieņemtā uztveres veida.» Sorosa kungs man ļoti palīdzēja.
Jo, raugi, gara tumsā es sēdēju tāpēc, ka meklēju patiesību realitātē. Un dusmojos uz sevi par to, ka pirmavoti (partijas, līderi, amatpersonas, daļa ekspertu...) man piedāvā kā spriešanas izejvielu viltu, blefu un pozas. Ne patiesību. Bet, komentēdams viltu, es to tikai nostiprinu. Pat tad, ja savā viedoklī tam nepiekrītu. Jo publiskā telpā man nav patiesības, kur atsperties, uz ko orientēt cilvēkus un pašam sevi. Sorosa kungs, sacīdams, ka patiesība jāmeklē domāšanā, mani nomierināja. Nu es varu realitāti turēt šķirtu no domāšanas un būt pats sev patiesība pēdējā instancē.
Piemēram, ja ārā tiešām līst, tad mana patiesības uztvere un tas, kas notiek, var sakrist. Līst. Bet, ja, piemēram, realitātē tiek apgalvots, ka SVF izpilddirektors Dominiks Stross-Kāns zaudēja amatu tāpēc, ka paklupa pār libido noziedzīgā veidā, tad domāt es domāju, ka viņš to zaudēja arī tāpēc, ka pārāk centīgi ņēmās sakārtot kantori (franči to ir pamatojuši).
Vai, piemēram, realitātē man varen patīk Vienotības maucīgā elegance, ar kādu tā šobrīd tuvina atsevišķas sava ķermeņa daļas Saskaņas centram. Bet patiesība galvā man dīc, ka tieši Vienotības dēļ te iznāca tas, kas iznāca. Vairāki mediji taču vēstīja, ka Valdis Zatlers vēl pirms sava paziņojuma uzrunāja Vienotību sakarā ar SC klātbūtni valdībā, bet dabūja kurvīti. Nebūtu dabūjis, nebūtu zaudējis prezidentūru un nebūtu atlaidis Saeimu.
Realitāte vēsta, ka Vienotības un SC alianse nākotnē ir iespējama. Bet domāju, ka šī alianse ir murgs vai par tādu izvērtīsies. Ne jau SC, bet Vienotības dēļ. Vienotība drīz vien sāks saukt, ka ar «krieviem» nav iespējams sastrādāties un metīsies (visticamāk) pie VL!–TB/LNNK, kurai ārkārtas vēlēšanās varētu būt labas izredzes.
Realitāte it kā vēsta, ka jāvienojas tieši tiem, kas tuvi. Es domāju, ka tā tas ir, bet konkrētajā gadījumā neko labu negaidu. Un nemaz ne tāpēc, ka tautības vai ticības dēļ man nav te savējo un svešo, ne tāpēc, ka netaisos spēlēt naši–vaši spēles. Kvalitatīva un ētiska nacionālā politika, pat etnokrātija, kādu dažs te šķietas jau esam, ja ne citādi, tad kādu laiku varētu būt labs stimuls pārējo reljefo ideju, politisko principu nesējiem savākties, dabūt šos principus no pašreizējā galerta stāvokļa pie kaut kādas formas.
Taču tieši Vienotībai un VL!–TB/LNNK šajā Saeimā, manuprāt, ir visvājākā valstsspēja un visizteiktākā patērnieciskā nostāja pašiem pret savu idejisko pamatu. Ne šīs organizācijas uztur nacionālo, bet nacionālais uztur tās. Ja tā nebūtu, tad šīs apvienības un to priekšteči jau sen pie katras Saeimas, pie katra prezidenta uzturētu spēkā reālas tieši latviešiem pievērstas programmas, kas reālā situācijā darītu latviešus par izglītotāko, gudrāko, vitālāko, kulturālāko un vienotāko tautu vismaz Eiropā. Tādā līmenī priekš latviešiem abām apvienībām ir tikai saukļi. Vēl tām priekš latviešiem allaž ir ienaidnieks. Populistu nacionālismam ir rīkle un pūlis, bet nav kvalitātes un tautas. Tāpēc, ja runā par iespējamām nākotnes kombinācijām, es labāk ieteiktu ZZS saņemties, savākties, pārstāt orientēties uz «piepirkuma» partijas statusu, tikt galā ar «biseksuālisma» (I. Ījābs) problēmām un apsvērt sadarbību ar SC. Tas nebūs ideāls, bet prognozējams variants. Katrā ziņā – labāks par iespējamo radikalizāciju un polarizāciju (ne jau nu starp korupciju un varu), ko arī varam dabūt ārkārtas vēlēšanu iznākumā.
Vai, piemēram, realitātē ar vienu ausi dzirdu, ka Valdis Zatlers saņēmis no Baraka Obamas mājienu aizvākt «lokālistus» no Latvijas politiskās skatuves un, cik iespējams, atbrīvot šo skatuvi globālistiem. Ar to skaidrojami Vienotības kā vietējā globālisma aģenta pūliņi. Turklāt – katrai revolūcijai, lai tā būtu maijpuķīšu, samta vai oktobra, vajadzīgi savi kontrrevolucionāri. Tad nu Vienotība ar prezidentu par tādiem privatizēja «oligarhus». Bet ar otru ausi realitātē dzirdu, ka Varšavā pausts tuvināšanās kurss Krievijai. Taču Zatleram misija – tuvināt SC valdībai – nepadevās. Iekšējā balss mani mudina netuvoties konspiroloģijas lauciņam. Tomēr domāju, ka valstī, kas nav neko daudz atkāpusies no bankrota sliekšņa, kas ir atkarīga no ārējām saistībām, augstākās amatpersonas, ja vien tās ir daudzmaz kvalificētas, spontānus lēmumus, kas saistīti ar krasām pārmaiņām politikā, nepieņem.
Tās te bija vien pāris druskas no vesela lēruma izpausmju, kuru publiskā fasāde man šķiet neīsta. Šķiet, kampaņā atkal redzēsim lomu spēles, nevis 11. Saeimas politiku. Laba kampaņas iezīme šajā sakarā bija «oligarhu kapusvētki». Acīmredzot vēl būs pasākumi, kurus jau sākotnēji izsludinās par impotentiem (apolitiskiem), bet kuru politiskais saturs būs nepārprotams. Maldu varbūtība ir visai liela. Turklāt neesmu pārliecināts, ka mediji vienotā pacilātībā vilks no vēlētāju ausīm laukā bietes, ko politiķi tajās sabāzīs.