Skaņu treks ap Andra Šķēles iznākšanu no politiskās pagrīdes liecina par dziļajām folkloras saknēm mūsu tautā. Vieniem Šķēli negribas kā nešķīstu garu. Citiem viņu vajag kā Laimes lāci, kā lietus dieviņu vai ļaunās acs noņēmēju no Tautas partijas. Pagaidām nekas konkrētāks par rituālām gaidām un virtuālām lamām nav redzams. Arī pats Laimes lācis pagaidām demonstrē tikai figūru.
Man nav nekas pret personības lomu Tautas partijā. Taču man ir bažas, ka TP cer uz Andri Šķēli ne tik daudz kā uz politikas menedžeri, bet kā uz lokomotīvi. Nevis kā uz līderi, bet kā uz stūmēju. Jo pēdējā laikā bijis diezgan iemeslu padomāt, ka TP laika gaitā tikai uzdevusies par komandas partiju, bet nav vīžojusi sevi par tādu kā pienākas izveidot. TP kā dzimusi, tā arī palikusi vadoņa partija. Un nostalģija pēc vadoņa nosaka TP garastāvokli tāpat kā latviešu garastāvokli nostalģija pēc ulmaņlaikiem. Tāpēc, jo nāk grūtāks brīdis, jo vairāk apstājas darīšana. Lai tikai varētu papilnam ļauties sapņiem par pestītāju, rociņas tiek saliktas lūgšanā: "Labais kungs, nāc! Šķēle, nāc!" Viena no šāda sapņa interpretācijām faktiski ir arī varas attiecības ar SVF, jo glābējs sāk noteikt un dominēt lietās, par kurām jālemj un kas jādara pašiem.
Par TP vismaz dažus gadus varēja teikt, ka tā saprot, ko nozīmē izvērsts, ikdienišķs partijas darbs. Pārējo partiju melnais darbs līdz šim ir kampaņveida. TP rezultāts – pat ar vāju, prestižu zaudējošu centru (Saeimas situācija, Rīgas situācija) partija saglabā respektējamu stāvokli daudzviet perifērijā.
Bet, ja TP tā lepojas ar saviem spēkiem pašvaldībās un ja tā ir komandas partija, ko vaimanāt par to, ka partijai nav mobilizācijas resursu? Cita lieta – šie resursi nemaz negrib mobilizēties par labu partijai kā tādai. Partija acīmredzot vairs nav spējīga veikt situācijai adekvātus kadru pārvietojumus, veikt rezultatīvu deleģēšanu un savākties normālam partijas (!) darbam krīzes stāvoklī. Kas tad liedz gudrajiem, stiprajiem, viedajiem komandas partijas biedriem visā Latvijā savākt savu partiju? Acīmredzot tiek cerēts – nāks vadonis un visu paveiks pats. Taču jauna partija, kam nav nekādas pieredzes, un izlaidusies partija – tās ir divas dažādas lietas. Otrs variants ir drūms. Ja ne tikai elektorāts, ja arī pati partija cer, ka nāks Šķēle un rādīs brīnumus, nevis sacīs: "A nu ka visi no alām ārā, no krēsliem ārā partiju reformēt katrā nostūrī." Jo vairāk tāpēc, ka paša Šķēles personības šarms publiskā uztverē, maigi sakot, ir visai divdomīgs. Ja Šķēlem neizdosies mobilizēt partiju, pakļaut tās darbību stāvokļa noteiktai nepieciešamībai, tad ar ikonu – Šķēli, lokomotīvi – Šķēli Tautas partija labi ja pārvarēs Saeimas barjeru. Lielākas ambīcijas tā varēs paturēt pie sevis. Neraugoties uz stāvokli mūsu maciņos.
Turklāt Tautas partija šobrīd ir valdības partija. Taču tā izvēlējusies taktiku – cerēt uz brīnumiem no premjera partijas. Ja šie brīnumi nenāk, TP sāk runāt par valdības stabilitāti un sist ar mēli pa medijiem. Tātad – TP pozīcija valdībā ir patērētāja pozīcija, lai arī zēni saka – tiem ir plāns, kā izcelt valsti saulītē. Bet izcelšana acīmredzot var notikt tikai tad, ja TP dos rullēt. Citādi plāns paliks šūplādē. Tātad – vara tomēr pirmajā vietā, valsts – pēc tam.
Bet varbūt atjaunotā Latvija aizgājusi otrajā riņķī. Pavisam nesen tika piesaukts "krīzes premjers" Ivars Godmanis. Nepagāja ne gads piecu gadu vietā, un, skaties, top piesaukts otrs slavenais "krīžu lauzējs" Andris Šķēle. Saskaņā ar šito scenāriju pēc kāda laiciņa vajadzētu uzspīdēt Einaram Repšem. Un tad jau treknie gadi atkal būs klāt.