Līdz 7. jūlijam Valdis Zatlers būs prezidents, bet pēc 7. jūlija kādu laiku – kārums. Protams, negribas, lai viņš ļaujas sevi uzlīmēt uz lētiem čemodāniem.
Arī uz Vienotības trīsdurvju skapīša, ja tas viņam patīk, viņš varētu parādīties nevis kā kruķis, kas ļauj apvienībai noturēties kājās, nevis kā pirmais numurs Kurzemes vai Latgales sarakstā, bet tikai vienā veidā – kā apvienības līderis ar ļoti plašām pilnvarām, kas tam ļautu no šīs atraktīvās mēbeles iztaisīt politisku lietaskoku.
Bet visumā nez vai pastāv kādi sevišķi morāla vai citāda rakstura publiski šķēršļi, kas liegtu Valdim Zatleram tūdaļ kļūt par kārumu, mušpapīru, lokomotīvi, dibināt klubu, partiju vai aiziet pagrīdē. Vien gribētos, lai prezidenta Konstitucionālā komisija publicē savu slēdzienu par Valda Zatlera paziņojuma tiesisko pusi, kuras perfektumu nu apšauba arī daži juristi.
Toties prezidenta par neatbilstību sodītās Saeimas deputātu morālajām, tostarp ar turpmāko politisko karjeru saistītajām paģirām it kā vajadzētu būt smagākām, nekā tās varētu rasties no prezidenta amiziera ar kādu no paša atlaistās Saeimas nespējniekiem. Viena lieta ir, ja kārtējā Saeimā ir 60% jaunu seju, bet cita lieta, ja kārtējā Saeimā ir 60% atlaistās Saeimas seju.
Protams, tad varēs uzdot jautājumu arī vēlētājiem: «Kā lai jūs saprot, kungi un dāmas? Ar kuru vietu jūs balsojāt? Ja esat atkal salikuši Saeimā tos pašus, kurus nesen noliedzāt? Vai varbūt šie, ko jūs atkal mīlat, spēja saprātīgi apieties ar jūsu pensijām, veselību vai izglītību krīzes laikā, vai tie pārtrauca monetārās manipulācijas? Tik vien kā tiem varbūt atkal spoži izdevās novērst jūsu uzmanību uz blakusfaktoriem – oligarhiem un bailēm no krieviem.»
Un tomēr pamatā tā ir pašu deputātu dilemma – līst vai nelīst tur, kur vienreiz esi kolektīvi izgāzies. Desmitās Saeimas vietā es vēl paspētu sagatavot un pieņemt likumu, kas liedz leģitīmi atsauktas vai atlaistas Saeimas deputātiem kandidēt uzreiz atkal. Vienu sasaukumu izlaid, tad redzēs. Tā ir diskvalifikācija par vēlētāju interešu neievērošanu.
Neviena pati partija negrasoties teikt, ka prezidenta paziņojums bija aplams. Tas liecina, ka Saeimas partijām sabiedrības priekšā nav ar ko šo paziņojumu segt. Tas turklāt liecina, ka Saeimas partijām nebūs ne pašcieņas, ne drosmes, lai kampaņā atdalītu prezidenta paziņojuma mušas (politiskās ainavas cēlonības populistisks sašaurinājums) no paziņojuma kotletēm (principiāls likumdevēja kā atkarīga varas atzara vērtējums). Jancīgi kļūst, klausoties, cik centīgi vai visas partijas ieloka mēles a la Zatlera paziņojums garā. Pašām savu tekstu tām vairs nav. Var izrādīties, ka arī pašu partiju lielā mērā nav. Jo, ja tās neatradīs cilvēkus, ar kuriem būtiski (!) uzlabot savu sarakstu kvalitāti, tad izrādīsies, ka organizācijas tiek uzturētas vien spices apgādāšanai ar varu. Skaidrs, kāpēc Zatlers tāds kārums. Taču no kārumiem vien, bez pašu partiju pārstartēšanas, labuma politikai nebūs.
Valdis Zatlers gan ar savu paziņojumu ieguvis itin labu uzticības mandātu. Viņš var iekāpt čībās, var iekāpt vilcienā palikt politikā, var iekāpt vilcienā jauna politika. Definēt apliecinošu jaunas partijas idejisko bāzi mūsdienu praktisko ideju vakuumā – tam nevajadzētu būt ne pārāk smagam, ne ilgam darbam, tomēr jātur prātā, ka jauna partija, uz kādas radīšanu tiek mudināts Valdis Zatlers, 11. Saeimas vēlēšanās varēs uz kaut ko cerēt, vien pateicoties Valda Zatlera uzticības mandātam. Protams, var šo partiju piepumpēt ar nolietotām politiskām autoritātēm, kurām kārtējo reizi atvērušās acis. Diemžēl vārdi pieredzējis politiķis Latvijā ir sinonīmi (ja skatīties uz valsti) vārdiem bezrezultatīvs politiķis.
Bet – no citas puses – ienāca prātā marksists un tas, ka te varētu būt notikusi vien situācijas tiražēšana. Marksists Antonio Gramši teicis, ka reāla armija sabrūk, ja tai trūkst komandieru. Bet, ja ir vienots mērķis, ja ir savā starpā vienotu un labi apmācītu komandieru grupa, armija izveidojas pat tad, ja agrāk tās nav bijis. Latvijā ne pārāk sen jau ir bijuši daži braši notikumi (pāris referendumu, 13. janvāris...), kad cēli runāts par jaunu vai citu politiku, kad mobilizēts tautas noskaņojums, izprovocēta aktīva situācija... Bet – nevienai no tām nav bijis turpinājuma, nav atradies komandieris, kam pietiktu dūšas mobilizēt sabiedrības noskaņojumu pozitīvā kustībā. Visai dīvaini, politiķi paši piesakās tautai, provocē to mobilizēties, bet jau otrā dienā vairs negrib ar tautu ķēpāties. Atgriežas Saeimā, atgriežas pilī... Tāpēc var būt, ka Latvijā kārums – tā tiešām ir labākā iespējamā loma pensionētam prezidentam, kurš nevēlas stāvēt malā.