Ceru, ka tauta atlaidīs 10. Saeimu. Citādi nemaz nevar būt. Mani ļoti izbrīnīja tas, ka vispār var parādīties pieļāvums atcelt prezidenta lēmumu par Saeimas atlaišanu. Tas būtu galējs cinisms attieksmē pret sabiedrību, nožēlojamas spēlītes ar to. Protams, var, cik uziet, diskutēt par to, vai Valdis Zatlers izvēlējās īsto mirkli vai nē.
Manuprāt, īstais mirklis bija Gunta Ulmaņa laikā, kad ar Saeimas svētību privatizācija kļuva par prihvatizāciju. Vai arī tas bija Vairas VīķesFreibergas laikā, kad visā pilnībā un daiļumā jau kļuva redzams, ka valsts pārvaldes politisko arhitektūru nosaka partiju feodālās intereses, kas tālāk noved pie atsevišķu resoru feodālisma un līdz ar to valsts dalīšanas partiju lēņos. Tāda kārtība, manuprāt, ir galvenais «demokrātijas privatizācijas» un valsts nozagšanas veicinātājs. Valda Zatlera paziņojums turpretī nāk laikā, kad nav skaidrs, kādā veidā, un pateicoties kādiem līdzekļiem, sabiedrība spēs nepakļauties inercei un pārstās no viena Saeimas sasaukuma citā deleģēt varā pārstāvjus, kam viņu kopumā valsts un sabiedrības kvalitāte izrādās vienaldzīga. Tagad lielā mērā jāzīlē kafijas biezumos, vai Saeimas atlaišana novērsīs valsts krīzi un novedīs (caur ārkārtas vēlēšanām) pie reālas demokrātijas «restartēšanas» (M. Mits) vai arī izrādīsies vien kārtējais «rindu pārgrupēšanas» manevrs. Man šķiet, ka ar sabiedrību tikai balsotājas lomā un nevalstiskām organizācijām vien politisko liekuļu lomās varas, partiju ieradumu inerce šobrīd vairs nav pārvarama.
Tostarp Saeimas partijas acīm redzami gatavojas tikai rindu pārgrupēšanai un nekam vairāk. «Jauno laikmetu», kurš esot sācies, neviens pat definēt netaisās. Taču, ja kāda no partijām savu 11. Saeimas vēlēšanu kampaņu balstīs noliegumā, nevis apliecinājumā, tad skaidrs, ka neviena no šīm partijām nekādu «jaunu laikmetu» valstij piedāvāt nespēj.
Taču pagaidām Saeimas partijas šķiet pārņemtas tikai ar noliegumu. Valsts nozagšana dažām būšot kampaņas gulbja dziesma. Jāatgādina, ka valsts nozagšanai bija jābūt, ir jābūt 10. Saeimas, Ģenerālprokuratūras, KNAB... ikdienas repam. Balstīt vēlēšanu kampaņu pašu nenovākto mēslu izcelšanā, tas, protams, būtu kas jauns. Tā būtu visai savdabīga kampaņas izmantošana, lai 10. Saeimas partijas varētu atzīties vēlētājiem savā gļēvajā nespējā, pretoties valsti iztērējošām ietekmēm no pārvalstisko organizāciju, Austrumu, Rietumu vai «oligarhu» puses. Nu labi – atzinās šīs partijas, šie mazohistu pulciņi, ka ir nespējnieki. Vēlētāji viņus pažēloja. Kas tālāk? Kāda apliecinājuma vārdā šīs žēlabas par partiju nepadarīto vēlētājiem jāpieņem?
Bet – nav ar’ ko sarežģīt. Partijas vienkārši cer, ka pūlim īsa atmiņa, ka noliegums, kārtējais «ienaidnieks» arvien būs labākais līdzeklis, lai tiktu pie varas. Ar krieviem vien vairs nepietiek, «krievu nākšanas» efekts izsīkst un turklāt, izrādās, nostiprina tikai «krievu» partijas, bet «latviešu» partiju savstarpējos kašķus nemazina. Tādēļ jaunais ienaidnieks sauksies «valsts nozagšana». Plus «krievi» (SC), kuri, kā gan savādāk, ir valsts nozagšanas atbalstītāji. «Valsts nozagšana» tiks izmantota: – cerībā nostumt no politiskās skatuves pāris «latviešu partijas» (LPP, TP, ZZS...); – pastarpināt no politiskās ietekmes vietējo kapitālu; – cerībā, ka problēmas partijiskošana, reducēšana līdz «triju oligarhu» ietekmei palīdzēs novērst sabiedrības uzmanību no valsts nozagšanas faktiskā apjoma un zadzēju raibā kopuma. «Trīs oligarhi» izrādīsies tikpat «izredzēti» kā savulaik vienīgais komunists Rubiks vai vienīgais čekists Bojārs. Tostarp «trīs oligarhi» šādā vai tādā pakāpē jau visai ilgi atrodas Ģenerālprokuratūras, KNAB un varbūt vēl kādu kompetentu iestāžu uzmanības lokā. Bet sabiedrība savādā kārtā barojas pamatā no nekvalificētas publiskas diskusijas par šiem cilvēkiem. No mītiem, kuru uzturēšana politiķiem acīm redzami top izdevīgāka par kvalificētu novērtējumu.
Man liktos apsveicami, ja sabiedrība, kaut vai kampaņas laikā, saņemtu nevis partijiskas konkurences noteiktu, politizētu, bet kvalificētu un pilnīgu valsts nozagšanas novērtējumu. Taču tā vietā «valsts nozagšana» būs vien atsevišķu partiju (Vienotības, VL!TB/ LNNK...?) karogs konkurences cīņā par varu un līdzeklis uzmanības novēršanai no sevis. Tādēļ jau atkal tiek iezīmētas partijiskās «teritorijas», nevis definēta vienota konkurentu rīcības telpa valsts dēļ. Tādēļ atkal tiek provocēta sacensība riešanā, nevis ideju un mērķu izcilībā. Tādēļ atkal tiek definēti nevis šie mērķi un idejas, bet iedalītas «slikto» un «labo» lomas. Tādēļ mediji atkal sludina, ka būs «no vienas puses» un būs «no otras puses». No vienas puses – tie, kas aizstāv šauru grupu intereses, no otras – tie, kas turas tām pretī (K. Streips). Lai arī nav starpības starp tiem, kas paši ir savtīgas grupas, un tiem, kuri ir lokālu interešu pārstāvji. Saeima ir politiskā biznesa klubs, un pagaidām nav manāms, ka jel viena partija vēlētos sevi apliecināt ārpus šā kluba biedru loka. Tā vietā klauni (partijas, mediji), visticamāk, kārtējo reizi «izspēlēs atmaskošanas un grēku nožēlas farsu» (N. Dubovickis, gangsta fiction).
Un – atklāti sakot – tā sauktie oligarhi man ir krietni simpātiskāki par žurkām, kas, varā tikušas, gatavas pakalpot visdažādākajām ietekmēm, bet pēc tam, ja kas, vaid, ka ir saspiestas, nopirktas un tāpēc valsts izrauta tām no rokām. Ja runājam par noliegumu, tad – jābeidz ievēlēt žurkas.
Tas būtu labi, bet arī tas vēl nebūs «jauns laikmets» politikā. Lai sāktos jauns laikmets, partijās un pēc tam arī valstī pie varas jānāk cilvēkiem, kuri spēj piedāvāt Latvijai apliecinošu, modernu, veselīgu un attīstošu politisko (tautsaimniecisko) stratēģiju.