To pašu, ko Jānis Rokpelnis pamanīja pie aktrisēm, var sacīt arī par ārlietu iekšējām norisēm. Tās ir kā austeres norītas. Vēderā kut, bet sejā allaž smaids. Dzirdēju, ko teica bijušais Lietuvas vēstnieks Latvijā Antans Vaļonis. Man likās, ka viņš nenodarīja Latvijai un tās godam nekādu kaitējumu. Gluži otrādi, man likās, ka viņš brīdināja par to, ka prezidenta paziņojuma dēļ Latvijā var aktualizēties vairākas politiska rakstura problēmas, kuru valstij labvēlīgam izvērsumam te nepietiek ne iekšpolitikas, ne ārpolitikas.
Iespējams, bijušais Lietuvas vēstnieks nodarīja kaitējumu Latvijas amatpersonām. Nez vai bija diplomātiski izcelt prezidenta rīcības personiskos motīvus. Norādot, ka valsts konstitūcija tiek izmantota tieši šo motīvu īstenošanai. Ar to atsaukšanai pietiek.
Tomēr man vis neliekas, ka bijušais Lietuvas ārlietu ministrs un diplomāts ar visai lielu pieredzi nevalda pār savu tekstu. Man šķiet, Vaļonis runāja «uz robežas», jo redzēja pietiekamu iemeslu tā runāt. Iespējams, viņš iznesa priekšplānā to, ko situācijas organizatori būtu gribējuši saglabāt aizkulisēs. Iespējams, Vaļoņa kungs pirmais pamanīja prezidenta paziņojuma pretrunu. Proti – paziņojuma patoss bija pievērsts valsts kvalitātes ilgtspējai. Taču faktiski, kā izteikusies Inguna Sudraba, tas ir elements īslaicīgā kombinācijā. Jo – ne prezidents, ne ar’ kādi citi oficiāli ļaudis starp viņa atbalstītājiem neliekas apzinājuši paziņojumā paustajam nepieciešamos ilgtspējas resursus (vēlēšanu sistēma, politiskā griba, sabiedrības apziņa...) un nav aicinājuši uz to mobilizāciju.
Bet, ja šī mobilizācija nenotiek, ja situācija netiek apgādāta ar paziņojuma garam adekvātu politiku, tad Vaļoņa kunga teiktais top aktuāls. Pa punktiem. Vēstnieks teica – kara pieteikšana parlamentam nav nekas labs. Ja runa nav par kādu atsevišķu cilvēku grupu, atsevišķu partiju, atsevišķiem indivīdiem «no tautas», bet par valsts politiķiem, tad kara pieteikšana parlamentam (ja nav zināms, ka vietā nāks labāks, ja valstsvīriem nav zināms, vai jauno maizi nenāksies atkal cept no vecā pelējuma) nav nekas labs. Vēstnieks teica – «te ir kaut kāds apvērsuma gars». Man gribētos piebilst, ka tas ir galma apvērsuma gars, kura dēļ sabiedrībai atkal var tikt vien statista (balsotāja), nevis galvenā varoņa (politikas pasūtītāja) loma. Galma intrigas ir tas mazākais iemesls, kuru dēļ jāatlaiž parlaments.
Vēstnieks teica, ka paziņojuma radītā situācija var nostiprināt valstī prokrieviskumu. Pie neadekvātas kopienu attiecību politikas un zemas politisko attiecību kultūras tas tā var būt. Ārkārtas vēlēšanu rezultātā varam nonākt pie izteiktākas politiskā spektra polarizācijas. Var jau būt, ka atradīsies kāda «latviešu» partija, kura riskēs nākt pie vēlētājiem ar integratīvas politikas piedāvājumu, kura izmetīs no kampaņu lādēm «krievi nāk!» un sarkanās lupatas. Tomēr maz ticams, ka kādai no tām kampaņas laikā valsti vajadzēs vairāk nekā varu. Turklāt SC šobrīd ir vairāk reālpolitikai atbilstošu principu un mazāk to bremzējošu kompleksu nekā citām šīs Saeimas partijām. Pozas, aptuveni pasolījumi, stājas irdenums – tas gan šoreiz var nebūt pie vēlētājiem modē. Tātad – priekšā būs tās partijas, kam būs izteiktākas mugurkaula pazīmes.
Domāju, ka, neļaudams aizstumt Latvijas amatpersonu problēmas priekšā Latvijas valsts problēmai, bijušais Lietuvas vēstnieks izdarīja te labu darbu.