Interesantas lietas notiek ēterā un uz grēcīgās zemes. Dažs labs, kurš vēl vakar šķita oranžs, nu palicis tā kā zils, tā kā dzeltens, kurš vakar bija zils, tas šodien staigā bāls, kurš vakar auga kā tomāts, šodien jau redīss, bet, kurš likās zaļš, tam seja pelēka, bet aste kā varavīksne.
Ar tādiem «jauno» politiku es netaisīšu. Vēl, izrādās, nekur, pat viskulturālākajās aprindās, nav pazudis prieks izrādīt dusmas, vemjot mēslus. Kā te savulaik jau bijis parasts, ar sevišķu sparu tas tiek darīts, ja kāds oficiāli nosaukts par «tautas ienaidnieku». Vai tā mūsu situācijā būtu Saeima vai trīs «oligarhi». Ne simti patstāvīgi domājošu cilvēku vērtē, kas notiek un kas kurš ir, bet simti pamatā anonīmu ruporu tiražē neķītrības. Arī ar tādiem es «jauno» politiku netaisīšu. Jo deformētām personībām nekāda laba jauna politika nesanāks. Sanāks vien kāds autoritārisma surogāts. Savādi – režīms it kā neliek deformēties, bet tomēr laiku pa laikam lielas daļas cilvēku un sociālo grupu uzvedību raksturo tādas īpašības, kādas daļa publikas sevī iekopa pagājušā gadsimta četrdesmitajos piecdesmitajos gados. Turklāt lielā mērā tās piemīt cilvēkiem, kuri tolaik nebija dzimuši, kuri pieauguši brīvā valstī. Daļa no tiem neizlaiž vārdus «Eiropa» un «Eiropas vērtības» no mutes, bet viņu vietējā politiskā uzvedība tā arī nav kļuvusi eiropeiska. Viņu stāja to neuzrāda.
Pieņemsim, ka publika maun, kā māk. Bet pāris dienas pēc prezidenta paziņojuma skanējušie daudzu šīs publikas priekšstāvju māvieni pagaidām neko nevēsta par jaunu politiku. Gluži otrādi – priekšstāvji nervozi pārskaita savu bagāžu un teatrāli izliekas, ka ar nelabo smaku tiem nav nekāda sakara.
Pēc Valda Zatlera paziņojuma Vienotība iztaisās bezmaz par lielāku dienas varoni nekā pats prezidents. Tā dala un atņem bonusus (SC), rāda «dzeltenās kartītes», piedāvā esošajam prezidentam paaugstinājumu savās rindās, sapņo par to, ka nākamajam prezidentam varētu būt aktīvāka matu krāsa... Jādomā, ka Vienotība nemaz nav šīs atlaistās Saeimas toņa noteicēja, tās vadošais politiskais spēks. Tā pati nemaz negrasās ne atkamparoties, ne satīrīt savus interešu konfliktus. Lai arī pirmām kārtām tieši no Vienotības (kuras viena daļa turklāt saucas Sabiedrība citai politikai) pozām, no apvienības iepriekšējo gadu programmatiskās retorikas izriet, ka tās uzdevums Saeimā bijis – novērst to, ko tai pārmet prezidents. Ja kaut vai pēc 13. janvāra Vienotība (vai kāda no tās daļām) būtu iemiesojusi pašas organizētos saukļus, šodien par Saeimas atlaišanu nenāktos runāt. Bet – nekā. Šajā Saeimā balto zvirbuļu nav bijis. Turklāt vien liekulīga īstenības slēpšana ir izteiktie centieni sabāzt valsts nozagšanu «oligarhu problēmā» un pašu «oligarhu problēmu» uzturēt pūļa priekšstatu, nevis analītiska novērtējuma līmenī. Tāpat liekulīga ir premjerministra atklāsme, ka Aivaram Lembergam ir liela ietekme valdībā. Ja šī ietekme ir neadekvāta, kas liedza Valdim Dombrovskim tikt no tās vaļā? Lai cik skaļi un efektīgi Vienotība censtos dīdīties citiem pa priekšu, es neredzu tās figūrā nekādas pazīmes, ka apvienība beidzot ir grūta ar jaunu politiku, ir tās nesējs.
Bet, ja politika varbūt nevar iztikt bez farsa, tad nevalstiskās organizācijas, manuprāt, varētu gan. Tostarp Delna grasās rīkot piketu pret oligarhu varu un valsts nozagšanu. Pirmkārt, ja nerunā par mītu, bet praksi, kas Latvijā ir oligarhu vara? Manuprāt, ja runa ir tieši par varu, tāda vara te nav iespējama, ja to negarantē un nepieļauj Saeima. Nav ko pārlikt pārmijas no tiem, kuri pakļaujas ietekmei, uz tiem, kuri grib ietekmēt. Varu iemieso Saeima. Otrkārt, vai tad Delnas misija kopš dzimšanas nav – caur atklātību atbrīvot valsti no aizkulišu politikas, shēmām, tumšām izdarībām ar valsti... Rezultāts – atlaista nevis jau 5. vai 6., bet tikai 10. Saeima. Un ne tuvu ne Delnas atklātības dēļ. Cerams, ka Delna paņems uz piketu pilnīgu valsts zagļu sarakstu un iemetīs to Saeimai acīs. Citādi tā ir tikai vēlme piefiksēties, atrādīties noteiktā situācijā. Tikpat vērta ir, piemēram, Latvijas Radošo savienību padomes atbalsta vēstule. It kā varētu gribēt, lai šādas vēstules to autoru talanta dēļ skrien laika ratiem un arī prezidentu vēstījumiem mazliet pa priekšu, nevis sajūsmā spiedz vai svilpj tiem nopakaļ. Bet nu var domāt, ka tikai prezidenta paziņojums atklāja radošajiem, kas valstī notiek. Radošie pamodās... un uzrakstīja vēstuli par to, ko prezidents jau bija pateicis.