Valsts kontroles revīzijas ziņojumā (15. 09. 2009.) pats svarīgākais man šķita nevis ar Parex banku un valsts iepirkumu saistītās tiešās konstatācijas, bet daudz garlaicīgākas atziņas.
Piemēram, vārdi "normatīvajos aktos nav noteikts", "jānosaka termiņi, kuros jāveic normatīvajos aktos noteikto normu ieviešana", "nav nodrošināta vienota pieeja tiesību aktu piemērošanā atlīdzības jomā, kā arī to nepareizas piemērošanas rezultātā radīto tiesisko seku izvērtēšanā"... Dažādām problēmām vai dažādiem vienas problēmas aspektiem šādi vārdi ziņojumā veltīti gandrīz 20 reizes.
Ja paskatās, kādu valsts un pašvaldību amatpersonu darbības un atbildības daļu "nosedz" šādas VK līdzīgas konstatācijas ārpus VK ziņojuma tēmas, tad ļoti grūti domāt par VK ziņojumā fiksētiem nedarbiem kā par nejaušu kļūdu virkni.
Uzprasās secinājumi:
a) likumdevējs varbūt ir kaut cik pienācīgi reglamentējis amatpersonu starpresoru komunikāciju, taču amatpersonu, ierēdņu tiešās darbības un atbildības reglamentāciju, sevišķi saistībā ar no valsts gūstamo labumu, apzināti pametis caurumainu;
b) "stingrās rokas" efekts būtu panākams ar nepārprotamu un nepārvaramu likuma spēku, bet, tā kā likums netiek spēcināts, jādomā, ka "stingrā roka" ir gribēta ne kārtībai valstī, bet tikai varas komfortam;
c) publiskās runas varas partiju izpildījumā ir viens, savukārt reālais valsts darbs – pavisam kas cits.
Vai varbūt VK ziņojums pamato varas partiju krīzes retoriku? Manuprāt, ziņojums to – saistībā ar ekonomiju, optimizāciju, strukturētību, amatpersonu atbildību – lielā mērā noslauka.
Piemēram, tā pati atlīdzība valsts pārvaldē. Tas, kam valsts pārvaldē būs vislielākā alga, ir pupu mizas. Pirmkārt, tas, kas tagad tiek piedāvāts, labi ja uzskatāms par vienotu atlīdzības kārtību (!). Nevis par vienotu atlīdzības sistēmu (!). Tas nav viens un tas pats. Par sistēmu varētu runāt tad, ja tiktu atcelta vairāku normatīvo aktu aptuvenība, kas priekšniekam ļauj taisīt sistēmā degradējošus voluntārus izņēmumus, kā arī īstenots VK ziņojuma ieteikums: "aizliegts paredzēt citu atlīdzību, kas nav noteikta vienotajā atlīdzības likumā". Vārdu sakot, ierēdņu atlīdzība jāizņem no priekšnieku rokām un jānodod viena likuma rokās. Turklāt "vienādam jābūt nevis atalgojumam, bet gan struktūrai, kā tas tiek noteikts" (R. Mauntfīlds). Turklāt karjeras ierēdņu atalgojumam jābūt krietni augstākam par politisko ielikteņu atalgojumu. Tie jāšķir viens no otra. Jāpārtrauc tas, ka valsts dienests Latvijā pamatā politizējas, kamēr citviet tas pamatā tomēr profesionalizējas. Pieejā ierēdņu atalgojumam skaidri jāredz proporcija starp meritokrātiskiem (meistarības, rezultāta, nevis procesa) un stāža principiem. Varbūt nepieciešami "līderu kontrakti" kā Norvēģijā, varbūt pēc Kanādas parauga nepieciešami augstāko ierēdņu līgumi ar varu, kuri nosaka mērķus, kas gada laikā ierēdnim jāsasniedz. Ja sasniedz, tad gada alga par 20–25 procentiem lielāka. Turklāt būtu jālikvidē disparitāte, piemēram, starp atalgojumu valsts pārvaldē un pašvaldībās, ja atbildība, darba saturs, sarežģītība ir līdzīgi. Disparitāte būtu jālikvidē arī saistībā ar augstāko amatpersonu atalgojumu. Piemēram, ja varas dēļ nabadzībā nolaistas valsts prezidents un ministri saņem vairāk nekā izejvielu eksportētājas valsts amatpersonas, tad tā, manuprāt, ir disparitāte. Turklāt jāpadara caurskatāma un nepārprotama amatpersonu atbildības sistēma.
Ar visu to karjeras ierēdņu atalgojumam arī krīzes laikā jābūt konkurētspējīgam. Turklāt tādam, pie kura vismaz daļa ierēdņu atstās iespēju zagt neizmantotu. Jo uzskatīs, ka darba devējs pret viņu konkrētā situācijā izturējies taisnīgi. Un tāpēc nedomās, ka korupcija ir taisnīga birokrātu reakcija uz netaisnību no valsts puses.