Svešo ražotnei krīze nedraud

 

Tā kā Dzimtās valodas pasākums saistāms ar izmaiņām Satversmē (otra valsts valoda), tas šķiet diezgan bezcerīgs. Šai idejai pietrūks potenciāla. Taču arī VL!TB/LNNK idejas panākums nozīmēs to, ka mācības latviešu valodā kļūst iespējamas visās valsts skolās, bet sabiedrības integrācija – neiespējama.

Tā vienkāršā iemesla dēļ, ka – ar varu mīļš nebūsi. Ne padomju, ne brīvas Latvijas, ne latviešu, ne krievu variantā. Vēlme nevis labot (vēsturisko) deformāciju ar jaunas politikas kvalitātes radīšanu konkrētā laikā, bet ar pretēji vērstu deformēšanos, kurai jānokārto vecie rēķini, nedos augļus ne kvalitatīvai izglītībai, ne politikai, ne rēķinu kārtošanai. Integrācijas lietas nav atrisināmas direktīvi, tās ir atrisināmas tikai caur pacietīgu, secīgu kultūras darbu un izglītību. Manā uztverē divdesmit gadi varēja būt pietiekams laiks, lai latvieši savā vienīgajā zemē apliecinātu vēlmi būt te gudrāki ij par krieviem, ij ebrejiem, ij armēņiem. Lai apliecinātu vēlmi izglītoties un sakopt savu nāciju, arī valodu tiktāl, ka tā ir censonības paraugs citiem.

Mani daudz vairāk par to, ka krievu bērni nemācās fiziku latviski, satrauc tas, ka latviešu valoda šajos divdesmit gados nav spējusi būt pietiekami efektīvs politikas, varas un saimniecības instruments pat savas nācijas dēļ. Man tā šķiet bezatbildība attieksmē pret savas valodas veselību un dzīvotspēju. Mani nesatrauc tas, ka, piemēram, Miroslavs Kodis TV runā samērā tehniskā latviešu valodā, bet gan tas, ka vairāki viņa latviešu kolēģi elektroniskajos medijos jau runā latviski sliktāk par viņu. Miroslavs apliecina krievu cilvēka panākumu latviešu valodas lietošanā, bet viņa kolēģi – bezatbildību pret savu valodu. Ja latviešu politiķiem latviešu valoda būtu bijusi tādā godā, kā šiem tīk par to izteikties, tad latvieši vairs netaisītu politiku uz bailēm un būtu tikuši vaļā no iemīļotās upuru lomas, bet krievu valoda te nebūtu vairs politiskas opozīcijas, bet gan kultūrautonomijas un sadarbības instruments. Izglītības valodas jautājums tad būtu uzskatāms par puslīdz sakārtotu. VL!TB/LNNK un Dzimtās valodas priekšlikumi neparādītos kā vēl viens elements svešosavējo politikā.

Protams, jebkura ideja ir diskutējama. Taču Latvijas politiķu paviršība savu ideju pamatošanā un instrumentēšanā ir pārsteidzoša. Vai runāt par konsolidāciju vai par izglītību, politiķi savas idejas adresē nevis tautai, bet šudrām. Arī VL!TB/LNNK politiskie saukļi un pozas, manuprāt, svarīgāki par šo saukļu politisko saturu, kur nu vēl praktisku piepildījumu. Labi, ka te ir krievi, citādi pat šudrām nebūtu ko adresēt. Bet «nacionalitāte sabiedrības padibenēm neko nenozīmē, tā grimst kā bērnu spēlīte mucā ar duļķainu ūdeni. Šudras nacionalitāte ir tikpat necaurskatāma lieta kā rudens lietus nacionalitāte» (V. Avdejevs, Metafiziskā antropoloģija). Taču asinsnacionālisms varen labi der, lai manipulētu ar cilvēkiem, ne reizi nepieminot, neliekot tiem pie sirds vārdus darbs, domas, izglītošanās, kultūra, pašvērtība...

Pieņemsim, ka politiķiem savas idejas nav jāpamato, nav jāskaidro to prakse un sekas. Bet – mums taču vēl ir profesionāļi. Ko tad tie? Vai tad profesionālā ziņā visu valsts skolu pāreja uz valsts valodu ir mazsvarīga lieta? Kur tad ir skolotāju viedoklis par VL!TB/LNNK ideju, lai man galvā būtu nevis izjūtas, bet arī sava zināšana par to – parakstīties vai nē. Vai arī tāpat kā krievu skolu reformas gadījumā latviešu skolotāji tieksies apiet idejas pedagoģisko jēgu, bet krievu skolotāju kopums bailīgi norīs krupi? Un ko tad juristi? Piemēram, kā šī ideja saskan ar Eiropas reģionālo vai minoritāšu valodu hartu. Galu galā, kad politisku interpretāciju vietā te būs skaidra juridiska definīcija – kas krievi te ir? Un ko tad zinātnieki? Kā šī ideja, piemēram, izskatās dažādu līmeņu izglītības stratēģiju kontekstā, kad runā gan par Latviju kā izglītības eksporta zemi (tātad mācības dažādās valodās) gan par to, ka veiksmīgs speciālists un veiksmīgs izglītots cilvēks nav gluži viens un tas pats. Galu galā, cik liela taisnība gudrajam ebrejam Hercam Frankam, kurš Jānim Streičam sacījis: «Priekš kam jums vajag, lai viņi integrētos. Priekš kam jums vajag, lai viņi jūs noēd.» Lesings teicis: «Neapšaubāmi, likumdošanai nav jābūt nekādai varai pār zinātnēm, jo zinātņu gala mērķis ir patiesība. Patiesība – cilvēka gara vajadzība, un mazākā viņa ierobežošana šīs vajadzības apmierināšanā ir tirānija.» Ja profesionāļi izvēlas noklusēšanas taktiku, gaidāmi šudru referendumi un stulbuma tirānija.

 

Abonē