Ministrēm un deputātēm ir pilnīga taisnība – Rīgas centrs ir pārsātināts ar balagāniem. Es teiktu, ka balagānu piedāvājums ir pat lielāks nekā to pieprasījums. Tāpēc nav brīnums, ka ikviena jauna konkurenta parādīšanās šajā salīdzinoši nelielajā pilsētas daļā rada bezmaz politisku viļņošanos un satraukumu.
Taisnība arī pieminekļu sargātājiem – šie Rīgas centra balagāni ir tāli no tām «demokrātiskajām tirgus izrādēm», kas ne vienā vien tautā tiek skaitītas pie spilgtākajām pilsētas folkloras formām. Kas tik te nebarojas no balagāna milzīgās pieredzes! Taču tikai dažos Latvijas mākslas laukumos balagānu komiķiem raksturīgie smiekli arī šodien kaut cik ataino laikmeta aprobežoto morāli. Vairākums Rīgas centra balagānu uzstājas kā šīs aprobežotās morāles izplatītāji.
Rainim gan nav jākaunas no tuvības ar īstu balagānu. Tāpat kā to nedarīja Moljērs, Rablē, Gogolis vai tagad nedara, piemēram, Kusturica. Taču Rainim varētu gan palikt nelaba dūša no tā, ar cik lielu gara nabadzību, cik sekli un mehāniski šodienas lietošanai tiek pārņemtas balagāna kaislības. Tas ir deklasēts balagāns. Raksturīgs sabiedrībām, kur nauda valda pār morāli un personības primitivizējas.
Turklāt tas, kas tagad uzlikts Esplanādē, ir viens no nevainīgākajiem Rīgas centrā dzimušiem vai patlaban esošiem mūsdienu balagāniem. Ar savu estētiku tas gan var būt «kārtīgai» un «smalkai» publikai tikpat nepatīkams un nevietā kā bomzis pie deputāta miskastes, kā ubags pie Saeimas durvīm, kā nemazgājies bezdarbnieks prezidenta pieņemšanā. Tas aizskar tiktāl, ka visi sāk runāt Raiņa vārdā. Un tomēr – salīdzinoši balagāns Esplanādē ir daudz tuvāks savām saknēm, karnevālam, svētkiem, tautas izpriecām nekā vairāki citi ar to vienlaikus esoši. Ja šo Esplanādes balagānu nievāt kā paša pūļa izpriecas, tad lērums citu, ko sabiedrībai uztiepj daudz nopietnāki kungi un dāmas, ir pūli veidojošas izpriecas.
Bet – labi, pieņemsim, ka Esplanādē balagāns nav savā vietā, degradē konkrētu kultūrtelpu utt. Redzot to blakus Rainim, sabiedrības dāmām vēmiens nāk. Bet kāpēc tad šīs pašas kultūrmodrās dāmītes nesatrauc, piemēram, tas, ka tajā pašā Latvijas kultūrtelpā pat izcili mākslas darbi var tikt pārtraukti ar reklāmu? Esplanādē atrakcijas tomēr stāv Rainim blakus, nevis uz galvas. Toties citviet tās brutāli laužas tā vai cita autora mākslas darbā un samaitā to. Kundzītes cenšas būt pilsoniskas, bet tikai pa starpām. Tā ir liekulība.
Vai arī – Esplanādes balagānam veltītais troksnis šķiet neproporcionāls, ja iedomāt, cik neiespējami te šķiet koncentrēt noteiktā galvaspilsētas (vai valsts) vietā tajā izšķiestās «laimētavas». No spēles puses tās ir viens no izvirtušākajiem balagāna paveidiem. Savukārt masu medijos lasītākais un aprunātākais ir tieši šāds vai tāds «balagāns», atrakcijas. Bet – ko tad kundzītes tik satraukušās par tingeltangeļiem, ja pašas bez mazākā satraukuma stāvējušas pie tā, lai no kultūrtelpas atbalsta tiktu izslēgti izdevumi, mediji, kuru uzdevums būtu orientēt uz citu lasīšanas līmeni? Un kas gan cits, ja ne primitīvs, neradošs, pūļa pirkšanai pielāgots balagāns, ir partiju priekšvēlēšanu kampaņas Latvijas partiju izpildījumā? Un, ja viens valstsvīrs saka – ak, jums nepatīk mūsu politika, nu tad vācieties prom, otrs – likumi ne vienmēr jāpilda, trešais – par simt latiem strādā tikai muļķi, ceturtais – kolektīvās vēstules un protesti nav jāņem galvā... ja stratēģijas un valdības deklarācijas nevienam no tiem neliekas saistošas – par ko citu, ja ne balagānu, tiek iztaisīta politika? Nupat latviski iznāca slavenā biznesa domātāja Pītera F. Drukera grāmata Efektīvs vadītājs. Jau pašā sākumā tur teikts: «Bez efektivitātes nav veikuma. (..) Būt efektīvam – tas ir vadītāja galvenais uzdevums.» Ja vadītājs valstī, uzņēmumā nav efektīvs, tad viņam nav veikuma, viņš ir bezrezultatīvs. Bet funkcionēšana, rīcības imitācija ir balagāns.
Kijevā organizācijas FEMEN aktīvistes nesen uzstājās pusplikas ar saukli: «Ukraina nav bordelis!» Ja ministres un deputātes būtu uzstājušās pusplikas ar saukli: «Latvija nav balagāns!», viņām varētu piekrist. Taču viņas uzstājas vien pret to balagānu, kurā cilvēki, samaksājuši savu naudiņu, var ieiet, kādu laiku papriecāties un pēc tam tikt laukā. Pašas tostarp piedalās pie balagāna, kur cilvēkiem ne tikai jāmaksā liela nauda, bet tie vēl top par balagāna pastāvīgajiem iedzīvotājiem, kam gribot negribot jāpieņem dažādas ilgam laikam iecerētas (sk. Ēriks Bernē, Games People Play – Spēles, ko spēlē cilvēki) lomas – «Parādnieks», «Nabags», «Alkoholiķis», «Emigrants»...