Pensionārus gluži kā nēģerus var atšķirt pēc ārējām pazīmēm. Tāpēc, kad pienāks pensionāru pārvietošanas laiki no laukiem uz pilsētām (sk. Ģ. Rungaiņa ieteikumu), pensionāriem nevajadzēs kā savulaik jūdiem gādāt pat apsējus, kas tos iezīmētu un atšķirtu no godīgiem, strādājošiem pilsoņiem, kuriem Latvijā būs atļauts pārvietoties pa lielajiem ceļiem patstāvīgi.
«Šodienas pelnītāji» kā ārieši un pensionāri kā neārieši – tas varētu būt Latvijas know how. Neredzu iemeslu, kāpēc Rungaiņa kunga sacīto par pensionāriem interpretēt kaut kā citādi. Jo vairāk tāpēc, ka reāla valstiska sociālpolistiska piedāvājuma līmenī viņa izteikumiem, manuprāt, nav nekādas jēgas. Tā ir Latvijā visai parasta «šķiriska», mietpilsoniska sūkstīšanās par riebīgajiem tiem, kuri nav «mēs». Toties, ja domājam «āriski», tad pensionāri, bērni, invalīdi un tiem pielīdzināmie lūzeri, kas nespēj «iekārtoties», protams, ir apgrūtinājums valstij.
Latvijā bija vajadzīgi vien pāris treknie gadi, lai pensionāri atklātu savu riebīgo dabu un nepelnīti iekārotu valsts labumus. Pirms gadiem astoņdesmit un vairāk viens sava laika varonis nopūtās līdzīgi: «Trīs ražas gadi nav pagājuši velti, no zemes izlīda kulaks.» (J. Staļins.) Varbūt mūsu pensionāriem piestāvētu minētā biedra vārdā nodēvētajā pamatlikumā sacītais, ka personas, kuras iekāro sabiedrisko, sociālistisko īpašumu, ir tautas ienaidnieki. (PSRS konstitūcija, 1936. gads.) Pensionāru klātbūtni varbūt varētu paciest tad, ja viņi perfekti zinātu tiem ierādīto vietu. Proti – izceltu «šodienas pelnītāju» nordisko raksturu un augsto kultūru. Saskaņā ar cita sava laika varoņa uzturēto principu: «Viens no augstāku kultūru veidošanas priekšnoteikumiem ir zemāka tipa cilvēku esamība.» (Ā. Hitlers.)
Nedomāju, ka te ko pārspīlēju. Vien savā ziņā izsmeju to, kas man liekas cilvēku un sociālo slāņu attiecībās nepieņemams. Abi garā radniecīgie politiskie ienaidnieki te piesaukti ne tādēļ, lai kādu salīdzinātu ar viņu mācībām, bet lai iezīmētu, manuprāt, jūtamu mūsdienu Latvijas sociālpolitiskās kultūras pagrimuma vektoru. Situācijas raksturošanai pagaidām varētu pietikt ar vārdu «sociāldarvinisms». Noteiktās porcijās lietots, tas var būt pat veselīgs, bet Latvijā tam labas prakses nav.
Pirmkārt, perestroikas beigās un atjaunotās neatkarības sākotnē sociāldarvinisms arī Latvijā bija bezmaz oficiālās ideoloģijas godā. Diemžēl šā goda pamatā nebija atlase caur pozitīvu spēju un spēku sacensību. Bagātība, karjera pamatā bija stāvokļa, situācijas, «kroplu sociālu apstākļu auglis. (..) Tautas kapitāls nonāca to rokās, kam nav it nekāda radoša instinkta.» (S. KaraMurza.) Manuprāt, Latvijā tas arvien nosaka politiskās, administratīvās elites raksturu, arvien ir cēlonis tam, kāpēc politikas, varētu teikt, ģenerālā līnija nav vis valsts attīstība, bet tās ekspluatācija. Sociālo slāņu egoisms ( šaurāk – «elišu rasisms») saglabājis gan padomju laika distancētību (birokrātija – tauta), gan apaudzis ar mūsdienīgu rutīnu (neiecietība pret nabaga ļaudīm, naids pret bagātiem, vienaldzība pret likteņa pabērniem). Sabiedrība varu un tās aizmuguri interesējusi pamatā kā pūlis. Lielā mērā šai interesei pakārtotas sociālās sistēmas. Sākot ar izglītību un beidzot ar represīvo struktūru attieksmi pret cilvēkiem.
Šādā augsnē Rungaiņa un viņam līdzīgo runām bija jāparādās šā vai tā. Ievērojiet, ka šo runu patoss nav vis jauna, laikam adekvāta, taisnīga sociālās aizsardzības sistēma, bet – pensijas jāsamazina! Kamēr galvenais politikai un tās pasūtītājiem bija cīņa par vietu pie siles, tikmēr bija diezgan ar «ienaidniekiem». Šajā ziņā mums paveicās ar krieviem. Taču valsts resursi turpina iet mazumā. Bet te ir vesela varza ļaužu, kura radusi valsti tērēt tikai sev, kura radusi pārtikt no burbuļiem, kura nezina vārdus «vairot» un «radīt», toties zina vārdus «samazināt», «ierobežot», «apturēt», «slēgt»... Šādai politikai, kura izvairās atzīt valsts resursu (tostarp sociālo) vairošanas, sabiedrības spēju mobilizācijas ceļu par vispieņemamāko, agri vai vēlu kāds neizbēgami jānosauc par «lieko». Lai izdotos atlikušo, cik iespējams, pārdalīt savā labā, «liekie» ir jāizslēdz. Sākas attiecīga kampaņa.
To, otrkārt, apliecina arī vēlme ieviest politikā savdabīgu lamarkismu (svarcēlāju bērni dzimst muskuļaināki, inteliģentu – gudrāki, baņķieru – ar dolāru plaukstā u.tml.) Mazāk efektīviem, mazāk talantīgiem neesot jēgas palīdzēt. Izskan pat nožēla, ka industrija, zinātne un tehnoloģijas ļāvušas izdzīvot tiem, kas citādi bijuši nāvei nolemti. Agrāk par tādām pensijām neviens nav ne zinājis, ne sapņojis.
Treškārt, vara acīmredzami tiecas padarīt vārdus «līdz pensijai» un «līdz nāvei» par sinonīmiem. Reālā «stratēģija» paredz, ka šis mērķis tiks sasniegts no divām pusēm, – samazinot dzīves ilgumu un palielinot pensionēšanās vecumu.
Ceturtkārt, gerontofobijas (vecāku cilvēku nīšana) pazīmes ir manāmas gan sabiedrībā, gan politikā. To pašu es teiktu par oficiālu un sociālu bērnu nīšanu. Es to redzu vienkārši. Pēc tā, kā sabiedrība un valsts palīdz līdzcilvēkiem tikt pāri diviem viņu dzīvē svarīgiem adaptācijas sliekšņiem. Pilngadībai, kad bērnība beidzas, kad beidzas skolas, kad sākas savs ceļš. Un pensijas vecuma slieksnim. Uzskatu, ka attieksmē pret šīm grupām valsts īsteno eidžeismu (noteiktu vecuma grupu diskriminācija). Turklāt attieksmē pret jauniešiem tas šķiet krietni ciniskāks, nejēdzīgāks un liekulīgāks.
Piektkārt, man nav sevišķi mīlīga attieksme pret savu un vecākām paaudzēm to kopumā. Lai arī pagaidām šo paaudžu pienesums reālajam, vērtīgajam nacionālajam kopproduktam bijis izteikti (!) lielāks nekā pēctečiem. Lai arī kopumā pensionāri saņem šim pienesumam neadekvātas pensijas un nav to laiduši vējā tik ciniski kā jaunāki ļaudis. Tomēr es varētu piekrist, piemēram, struldbrūgu, vai kā viņus tur sauca (sk. Dž. Svifts), iedibinātai kārtībai, ka, sasniedzot 80 gadu vecumu, tev pienāk pilsoniskā nāve. Proti – tu nevari ieņemt amatus, kas saistīti ar uzticību un ienākumiem. Latvijas politikā, valsts pārvaldē es šo pilsonisko nāvi izsludinātu jau ar 60 gadiem. Ar to gribu teikt, ka tieši darba pienākuma (ekonomikas) ziņā man ir vismazāk ko iebilst savai un vecākām paaudzēm. Bet man kremt tas, ka šīm paaudzēm ne tik vien kā trūcis jaunam laikam adekvātas sabiedriski politiskas pieredzes, ko dot jaunākiem, bet tās pašas kopumā turējušas savu padomju laika kalpu pieredzi par lietderīgu brīvības apstākļiem. Lielā mērā tāpēc šī sabiedrība bijusi tik viegli manipulējama, tik rātna, tik senila. Tāpēc vecums te it bieži saistās ar ieslīgšanu niecībā. Tāpēc bagātība te reprezentējas pamatā ne caur kultūru, bet caur mietpilsonību, kam nauda ir mērķis, nevis līdzeklis.
Taču, piekritis, ka pensionāri šajā (!) ziņā nav svētās govis, gribu uzsvērt, ka svētās govis nav arī spekulatīvā biznesa ideoloģija, banku glābšana un valsts garantijas tām, nodokļi spekulatīvajam biznesam u.tml. Un to, ka runas par atsevišķu sociālu slāņu neefektivitāti sabiedrības vai nācijas kopumā manā uztverē piemīt tiem, kam īsa gan pagātnes, gan nākotnes atmiņa, un tiem, kas gribētu te saimniekot trešā reiha garā. Ākstoties nopakaļ Rungainim, man nenāktos grūti un vajadzētu ļoti maz demagoģijas, lai aprādītu, ka viena no efektīvākajām te pēdējos gados bijusi kriminālām aprindām raksturīgā pieredze. Un ka lielā mērā tieši no šīs pieredzes izriet politikas un spekulantu attieksme pret sabiedrību.
Austrumniekiem esot paruna – kad karavāna pagriežas, klibais kamielis izrādās priekšā. Par lopkopjiem kļuva tie, kas bija neveiksminieki medībās. Par zemkopjiem kļuva tie, kam neveicās kā nomadiem. Par amatniekiem kļuva tie, kas nemācēja iztikt tikai no tā, ko dod zeme. Karavāna pagriezās, un klibie kamieļi zināja izeju no strupceļa, viņu pieredze izrādījās vajadzīga un efektīva. Bet, lai tā būtu efektīva, ir vajadzīga politika, kas redz, ciena un attīsta visu sabiedrību.