Kam jādomā dziļi un jāskatās tāli, tam nepiedien dzīvot minimāli. Kam jāgrozās augšā un jāgrozās priekšā, tam nepietiek dzīvot ar to, kas ir iekšā. Kam apvārsni nosaka iela vai miests, tam diezgan ir zināt, kas maize un (retumis) sviests.
Bet tas, kurš dēļ tautas cieš kalpības mokas, valsts darbā spiests pieņemt ij punci, ij rokas. Un nevar tas pelavu maizīti krimst, kad apkārt viss ļogās un brūk, un grimst.
Pat, ja pie svecēm tas dzīvo un bauda, par svecēm kā spuldzēm tam pienākas nauda. Pat, ja tam auto nav labākais draugs, tautai ir jātic, ka kādreiz viņš brauks. Un jāmaksā viņam no transporta kases, kaut nava tam tiesību (un varbūt pat pases).
Viņš runā un runā par tautu kā saimi, bet tauta sāk aizmirst par ģimenes laimi. Ko darīt, ko darīt, tik gaistošs ir viss... Runas ir garas, darbs ir īss! Jūk dzimtas, jūk ciltis, bet – var deputāts rīkoties radikāli. Tai vietā, kas blakus tam skumīgi silst, viņš ierauga māsu, viņš ierauga brāli. Un gluži kā turks uz Vāczemi svešo deputāts radus uz Saeimu sauc. Pakāpi pirmo, pakāpi trešo.... Tas augstākais piemērs, ko citi var gūt – pie siles vislabāk ar savējiem būt.
Viņš nevar mazu dzeramnaudu dot, viņš nevar mājokli par tirgus cenu – jo tad kļūs neredzamāks deputāta gods, tad tauta viņu novērtēs par zemu. Ja tautas kalpi kroņa maizē virs tirgus cenas nepadzīvos, ja tautas kalpi tik vien mācēs kā plānā tējā mūždien mirkt, tad katra uts valsts kreklā zinās, ka šitādus nav jēgas pirkt. Bet, ja kā labdari tie būdas, kā lielas pilis rentē ņem, tad vārtu rūmēs pilnās sūdu ik akmens cerībiņu dzen. Tad tautas sapnīti par labo dzīvi tie tuvāk Ķengaragam liek. Un gaisma deputāta logā tad katram nabadziņam tiek.
Galu galā – kas pieķēries varai, tam jārāda, kas viņam ir. Rets rāda ko tādu, kas nezūd un nevīst, cits rāda, cik latu var izspiest no kroņa. Bet vara tos sagrābj kā ķīlniekus. Un izvaro visus – līdz mīlai. Līdz mūžīgai, mūžīgai mīlai. Ak, tauta, ak, vara, vai redzat, cik acis ir valgas tam kalpam, ko negribat otrreiz vairs. Jūs negribat viņu, bet acis tam valgas, un cena tām acīm – trīs algas, trīs algas, trīs algas...
Bet kalpiem šiem tagad savāda mode – jo īsāka ētika, jo garāks ētikas kodekss. Tie drīkst turēt degunu pa vējam, tie drīkst kasīt pakausi un svīst, tie drīkst rakstīt sūdzības un dzeju un pat valsti šad tad pamanīt. Ja tik cieti pieturas pie viena – nesist ar portfeli otram pa seju.