Vai partijām var būt gultas lietas? Norises, ko slēpt un publiski neskaidrot? Manuprāt, var būt, bet tikai līdz brīdim, kamēr tiek pieņemts lēmums. Pēc tam, kad lēmums ir pieņemts, partiju privātums nav attaisnojams.
Jo visas partijas te ir teikušas, ka pastāv savas valsts, savas tautas un savu vēlētāju dēļ. Citādas publiskas pastāvēšanas jēgas tām nav. Jo tad tās ir politiski kropļi. Tās var nerādīt uz āru iekšējos kašķus, tās var savā nodabā rīt krupjus un nesāt azotes pilnas ar akmeņiem, ko mest uz savējiem. To biedri var desmit reizes dienā aut kājas un solīties uz iešanu – tas nav jāizrāda. Bet, līdzko kājas apautas un durvis vaļā, ij aizgājējiem, ij partijai jābūt ko teikt vēlētājiem. Tie var izplatīt kopīgus paziņojumus, tie var teikt katrs savu, bet tie nevar atļauties turēt savu rīcību publiski nepamatotu. Jo tas liecina gan par vīzdegunību, gan par nekrietnumu attieksmē pret vēlētājiem. Šobrīd VL!-TB/LNNK un Visvaldis Lācis publiski izrāda savu savstarpējo šķiršanos kā apvienības aizkulišu un buduāru padarīšanu.
Ne tikai Latvijas politiskā kultūra, bet arī korporatīvā un solidaritātes kultūra ir tik zema, ka uz āru tiek rādīts tas, ko varētu nerādīt, bet slēpts tas, kam noteikti jābūt publiskam. Partiju biedri un partiju līderi medijos partiju veļu izrāda daudz biežāk nekā partiju principus. Vai katru vakaru TV kāds partijnieks tiešāk vai netiešāk, caur zobiem vai bezgalīgā ārišķā mīļumā atklāj, cik ļoti viņš nevar ciest kādu savas partijas vai apvienības kolēģi. Manuprāt, šai ziņā īpaši izceļas Vienotības pārstāvji. Vienlaikus, piemēram, tas pamats, uz kura Vienotība varētu tapt par partiju, publiski pagaidām pasniegts ļoti nevīžīgi. Kā dekoratīvi, idejā nesakopti murgi.
Bet, ja pretrunas, kas partijās pastāv latentā formā, sāk birt publiskā telpā kā no caura maisa un ja partiju spices izvairās šīs pretrunas publiski definēt, tad tas nozīmē, ka pretrunām nav principiāls raksturs. Visdrīzāk tās saistītas ar iekšējām domstarpībām varas izmantošanas sakarā (domstarpības sakarā ar krēsliem, portfeļiem, ietekmes sadali, amatu pirkšanu, protekcionismu...).
Partiju iekšējie kašķi Latvijas pēdējo divdesmit gadu politiskajā praksē, manuprāt, nevienu reizi nav pārauguši partiju iekšējā karā, kas noved pie partiju šķelšanās to ideju attīstības vārdā. Partiju biedriem partijas ir eskalatori. Tāpēc tie lēkā no partijas partijā, no eskalatora uz eskalatoru, rēķinādami, ar kuru drošāk būs braukt augšup pie varas. Dažam Saeimā jau vairāk partiju, kurās tas bijis, nekā partiju, kurās tas vēl nav bijis. Bet, tā kā Latvijas politiskajā kultūrā partiju mērķu intereses ir pakārtotas partiju biedru, sevišķi līderu, karjeras interesēm, šie lēkātāji netop izstumti. Tie top akceptēti un likti priekšā stabiliem biedriem. Arī tāpēc nebūs velti teikts, ka ikviens partijas šķelšanās iemesls vispirms meklējams tās galvā. Ne velti pie mums visvairāk pajūk partijas, kas zaudē varu. Ne velti no tām pamūk visvairāk. Tas nozīmē, ka partijās toni nosaka cilvēki, kuriem ideja ir tikai širmis.
Tiesa, politikā "nākas darīt daudz tāda, ko nenāktos darīt" (T. Rūzvelts). Tiesa, Bomaršē par politiku teica, ka pašlabums – tās mērķis, intriga – līdzeklis. "Tikai krietnums var tai kaitēt," viņš piebilda. Latvijā godaprāts vietējā politiskajā un acīmredzot partiju iekšējā konkurencē ir bezmaz izslēgts. Lasīju, ka stabilā politiskā vidē analizēts tiek tas, ko var redzēt. Man šķiet, ka Latvijas politiskās vides vērtējums visai bieži izriet no pieņēmumiem. Jo redzamā, partiju zīmētā publiskā bilde ir krasi nepietiekama loģiskam realitātes pamatojumam. Pat speciālisti arvien biežāk teicas nesaprotam koalīcijas nolūkus. Partiju publiskā komunikācija ir ne tikai nepietiekami saturīga, tā jo bieži ir elementāri politiski infantila.
Tā kā VL!-TB/LNNK vārdos sludinātās idejiskās kontūras (nacionālā ideja) ir reljefas, bet pārmest Visvaldim Lācim politisko uzskatu nekonsekvenci pagaidām neredzu iemeslu, neredzu arī pamatu apvienības un Lāča kunga publiskām paslēpēm. Iespējams, Lāča kungs nav bijis tik daudz politiķis (proti – kompromisu mākslinieks), kā pašlaik gribētos apvienības vadībai. Varbūt iemesls ir pilnīgi citas dabas ambīcijas. Bet, lai vai kā, ja apvienības, kurai mērķis (cerams) svarīgāks par karjeru, vadība no vienas puses, Visvaldis Lācis, kurš nav gluži ierindas biedrs, no otras puses nespēj definēt publiski paužamu šķiršanās iemeslu, tad tas ir abpusējs politisks infantilisms.