Skaidrs, ka Tiesībsarga birojs nav domāts troksnim, bet darbam. Taču šķiet arī, ka tam nav diezgan būt miera ostai, kurā cilvēktiesību, labas pārvaldības problēmas aplaužas kā atsevišķi viļņi. Publiskajā okeānā Tiesībsarga birojam nepienāktos tēlot zemūdeni, kas atrodama tikai īpaši ieinteresētiem vērotājiem ar speciālu aparatūru.
To sakot, man nav svarīgi, cik bieži par Tiesībsarga biroju ticis rakstīts avīzēs. Svarīgāk šķitis palūkot (kaut vai profesionālos izdevumos, Saeimas, valdības informācijā), cik aktīva un principiāla bijusi biroja klātbūtne publiskajā telpā. Paužot biroja viedokli gan par tiešās prakses lietām (tostarp – tiesību normu pietiekamības un problemātikas analīze savā jomā, pārvaldības novērtējums saistībā ar cilvēktiesībām u.tml.), gan par sabiedriskām, politiskām izpausmēm. Sākot ar nepilsoņiem un varu nodalījumu, beidzot ar integrāciju un valodu. Man šķiet, ka birojam šajās lietās būtu jābūt starp viedokļu līderiem. Bet es to tādu neesmu jutis. Iespējams, pats vainīgs.
Tomēr man ir zināmas bažas, ka biroja vadītāja amats, kas tagad izlikts kā gaidāma vakance, varētu tikt aizpildīts nevis atbilstoši biroja sūtībai, bet saskaņā ar politiskās varas iegribām. Bažas par to, ka birojs, kuram jābūt starpniekam, atgriezeniskai saitei starp varu un tautu, varētu būt tikai tautas signālu uztvērējs un slāpētājs. Tāpēc man nav vienalga, kas šo amatu ieņems. Man ir dažas vēlmes sakarā ar to.
Pirmkārt, biroja vadītājam jābūt eiropietim. Proti – tam savā garā un pārliecībā jādzīvojas Eiropas cilvēktiesību izpratnes telpā. Nevis kādos proaziātiskos, postpadomju vai korporatīvos priekšstatos.
Otrkārt, tam jābūt salīdzinoši jaunam cilvēkam. Ne jaunietim bez pietiekamas cilvēku zināšanas, bet arī ne vecākam par četrdesmit, četrdesmit pieciem gadiem. Arī tāpēc, lai kājas tam iespējami mazāk slīdētu tādos arhaiskos priekšstatos par varas lomu un cilvēka vietu valstī, kādi arvien lielā mērā raksturo Latvijas politisko varu un pat tiesu sistēmu. Man gan ir prātā arī pāris izņēmumu no ieteiktā vecuma, taču te es nevienu nenosaukšu. Jo piekrītu tiem, kuri teic, ka biroja vadītāja kandidatūrai jātop sabiedriski apspriestai, un man gribas, lai konkrētus cilvēkus sāk saukt nevis politiķi un ļaudis, kas riņķo ap tiem, bet tādi, kas ap varu neslamstās.
Treškārt, tam jābūt gan profesionālai autoritātei, gan arī jau pietiekami spilgtai, turklāt neformālai sabiedriskai, cilvēcīgai autoritātei. Izslēdzot, ka biroju var vadīt ķēkša, otrais šajā gadījumā man šķiet svarīgāks. Skaidrs, ka šim cilvēkam jābūt pārliecinātam ombuda misijas piekritējam, adeptam.
Ceturtkārt, tam jābūt gatavam un spējīgam iesaistīties aktīvā (!) polemikā gan ar valsts varu, gan sabiedrību. Subjektīvi es uzskatu, ka labas pārvaldības principi, kuru ievērošanas pārraudzība jāveic birojam, Latvijā zemās varas kultūras dēļ arvien stagnē. Birojs varētu būt viens no tiem, kurš, piemēram, palīdz politiķiem un valdībai pabeigt teikumu, ko tie gan bieži iesāk, bet nekādi netiek līdz galam. Proti, teikumam, kurš sākas ar vārdiem "nepieciešami nepopulāri lēmumi...", varas izpildījumā jābeidzas ar vārdiem "...sabiedrības labā". Tāpat man šķiet, ka, sabiedrības zemās politiskās un tiesiskās kultūras dēļ cilvēktiesības ļaužu izpratnē te nav vis vēl universālas, bet jo bieži tiek šķirotas tiesībās savējiem un tiesībās svešiem. Tostarp tajā daļā, kur cilvēktiesības saskaras ar varas attieksmi (tiesības uz humānu apiešanos, tiesības uz savlaicīgu tiesu, tiesības uz sociālo palīdzību, vai arī – pastāvot ES, tiesības uz pilnīgu papildinātās Eiropas sociālās hartas teksta ratifikāciju Latvijā...). Šis varbūt tiesībsargam būs tas grūtākais. Jo zināmā mērā viņam aktīvi jāpastāv un jāprot nezaudēt stāju administratīvās kultūras džungļos, bet sabiedriskie institūti arvien ir pārāk vāji, lai būtu tam garantēts balsts.
Tiesībsargs neesot ne advokāts, ne tiesnesis. Viņa darbībai ir rekomendējošs raksturs. Ja tā, cik ļaužu iekš reālās varas Latvijā ņem tiesībsargu galvā? Paļauties uz to, ka Latvijas sabiedrība gādās viņam tādu aizmuguri, lai rekomendētais kļūtu varai brīvprātīgi obligāts, te vēl nevar. Bet – tiesībsarga ziņā tomēr ir atgriezeniskā saite starp varu un sabiedrību, viņam jāmet laipa pār plaisu starp tām. Lai viena un otra puse viņam šajā darbā palīdzētu, daudz būs atkarīgs no tiesībsarga personības.