Nesen dzirdēju divus teikumus, kas man liecina par pagalam samaitātu situāciju un dīvainiem pieļāvumiem. No TV ziņām dzirdēju, ka vismaz 10% skolēnu pārtikas jābūt veselīgai. Tātad – 90% skolēnu pārtikas var būt neveselīga.
No Ievas veselības (21.01.2011.) dzirdēju, ka veselības ministrs Juris Bārzdiņš uzskata ģimenes ārstu varēšanas paaugstināšanu par visvisvissvarīgāko. Tātad – ja jau ģimenes ārstu varēšana ir trīskārt visaugstināma, tad viņu nevarēšana ir šausminoša.
Varbūt šausminoša vēl nav. Lai gan cilvēki no dažādām valsts malām, kuri ar saviem daudzmaz regulāriem vērtējumiem un faktiem tur mani pie zemes, laika gaitā salikuši manā reģistrā krietni pāri simtam negatīvi vērtētu ģimenes ārstu un tikai pusotru desmitu labo. Pašam man ir niķis šad tad vazāties pa visādām drūmām Rīgas vietām, tostarp ģimenes ārstu praksēm, un, ja tur ir daudz cilvēku, vērot. Visu ko nācies dzirdēt arī par ārstēšanu, taču mans galvenais summārais secinājums ir tāds, ka šīs prakses to vairākumā ir dehumanizētas. Tās atraujas no cilvēka, no pacienta, bet pats ārsts dakterēšanas laikā šiverē gan kā grāmatvedis, gan kā santehniķis, gan kā apkopēja. Pats savu pēdējo ģimenes ārstu neesmu redzējis. Iepriekšējo redzēju, kad vajadzēja mainīt šofera tiesības. Citādi – ne es par šiem esmu licies zinis, ne šie par mani. Veselības dēļ šad tad vajadzētu pie daktera aiziet, bet pagaidām tik slikti nav, lai virsroku neņemtu sportiskā interese – noskaidrot, kā ārsti, kuri savākuši sev divus vai pat trīs tūkstošus pacientu, no savas puses tiek galā ar to, kas tiem normatīvi noteikts. Piemēram – ja ģimenes ārstu institūts aptver visus ļaudis, tad arī tiem 36%, kuri pie ārsta netiekot trūkuma dēļ, vismaz reizi gadā sava daktera balss vienalga būtu jādzird. Ministrs par to runā vēlamības formā. Es šo balsi dzirdējis neesmu. Tāpat kā saņēmis paziņojumu, ka mans ģimenes ārsts maina prakses vietu. Man nav aiztures nosaukt uzvārdu, bet, tā kā par savu atteikšanās iemeslu no šīs ģimenes ārstes pieteicu "neprofesionālu darbību", lai šoreiz paliek. Jo varbūt viņa labi ārstē kādas vainas. Taču kā ģimenes ārste viņa manā uztverē darbojās neprofesionāli, ignorējot būtisku daļu no tām funkcijām, ko viņai kā pašnodarbinātai personai deleģējusi valsts un ko valsts ar mūsu nodokļu naudu viņai apmaksā.
Šajā kontekstā man liekas savāds ministra teiktais, ka tiem ārstiem, kas izpildīs ģimenes ārstu darba kvalitātes un pieejamības vērtējuma kritērijus, "paredzēts papildu finansējums". Kāds vēl papildu finansējums par normālu (!) darba pienākumu veikšanu? Drīzāk jārunā par finansējuma apjoma samazinājumu atkarībā no tā, cik liels pie ārsta pierakstīto pacientu daudzums faktiski nav šim ārstam nekas vairāk kā mirušās dvēseles, no kurām tas tomēr nekaunas gūt augļus. Tāpat nav īsti saprotams, ko ģimenes ārsta, primārās aprūpes gadījumā nozīmē neatliekamā, ko atliekamā palīdzība un kāpēc par neatliekamo te būtu īpaši jāpiemaksā? Par to, ka pušums jāpārsien tūlīt, bet sirdi var nomierināt ar drapēm? Par to, ka pušums izjauc ilgās un, kā man raksta, dažam dakterim pat divu vai triju ātrumu rindas harmoniju? Jau šīs nedēļām ilgās rindas vien, manuprāt, liecina, ka primārās, operatīvās aprūpes jēdziens tiek degradēts.
No vienas puses – nevar taču būt, ka Hipokrāta zvērests tagad sākas ar vārdiem: "Tikai tad, ja neesmu ģimenes ārsts, es zvēru..." No otras – grūti iedomāties, cik ģimenes ārstu Latvijā zina visas medicīnas mākslas un tiem nav jādomā, ko "ļaušu izdarīt šīs mākslas pratējiem". Taču no ministra vārdiem man sāk šķist, ka te drīz papildus tiks maksāts arī par to, lai ģimenes ārsti vēl vairāk atšuj pacientus no speciālistiem un paši neveido saskari ar iespējami zinošu speciālistu loku. Lai vairāk sanāk, piemēram, tādu man aprakstītu gadījumu, kad ģimenes ārsts nesūtījis vis cilvēku pie lora, bet skalojis pacienta ausi pats, kamēr aizskalojis tai ausī dzirdi. Lai arī vaina (speciālista slēdziens) nav bijusi komplicēta. Saistībā ar papildu maksāšanu drīzāk būtu jāparūpējas par to, lai speciālistam starp viņa ntajām darbības vietām (kā man teica viena daktere – "ieskrien, nokāš no ķermeņa naudu un – sveiki!") būtu vismaz viena, par kuru viņš savā kompetencē atbild no A līdz Z kā ārsts. Nevis tikai kā profesionāla darba mašīna. Vismaz viena vieta, kur viņš ar savu praksi māca jaunos ne tikai perfektam cinismam, bet ārstēšanai šā vārda būtiskā nozīmē.
Nākamais jautājums – ja primārā aprūpe un tās kvalitāte tomēr ir problēma, ja speciālistu piesaiste šai aprūpei varētu būt labāka, tad kāpēc slavenie MK noteikumi Nr. 1046 starp primārās veselības aprūpes nodrošinātājiem, tātad – arī valsts finansējuma saņēmējiem, neiekļauj ambulatorās ārstniecības iestādes, kurās ir ģimenes ārsts? Te taču ģimenes ārstam un speciālistiem iespējams sadarboties bezmaz kā vienas pieturas aģentūrai. Tad kāpēc oficiālās iestādes skeptiski izturas pret to, lai ambulatorās iestādes pašas (!) veidotu ģimenes ārstu prakses vietas, lai ārsts tur strādātu uz darba līguma pamata? Turklāt uzdrošinos apgalvot, ka vairums ģimenes ārstu savu pacientu kopumu veidojuši ne jau ar savu autoritāti un entuziasmu, bet uzsēžoties vai nu noteiktai teritorijai, vai kādas poliklīnikas (mūsdienu valodā – ambulatorās ārstniecības iestādes) pastāvīgo un uzticīgo pacientu kontingentam.
Ja tas nāk par labu ārsta misijai, kas traucē atbilstoši šim labumam sakārtot oficiālo uzskatu par ģimenes ārsta un ambulatorās iestādes attiecībām? Pavisam stulbi šķiet tas, ka pati piemeklēt ģimenes ārstu savai komandai ambulatorā iestāde nemaz tā vienkārši nedrīkst, tai jāņem Veselības norēķinu centra norīkotais no gaidīšanas saraksta. Formālais iemesls – nodrošināt izvēles procesa caurspīdīgumu. Bet – kā tad ar konkurenci? Vai VNC ir labdarības dienests, kur zupas šķīvi (amatu) izsniedz rindas kārtībā? Kas traucē rīkoties loģiski, tas ir – atsperoties no pacienta gūtā labuma? To ģimenes ārstu, kuri vairs nav ārsti, bet tikai mākleri, recepšu sacerētāji, naudas kāsēji... lobijs?
Vai arī traucē medicīnas birokrātijas izpratne par sistēmas menedžmentu – ja izveidosim slēgtu ģimenes ārstu kohortu, radīsim tai materiāli izdevīgas un garantētas ganības, mums sistēmā būs ļaudis, kas par mums stāv un krīt, lai ko mēs sastrādātu? Vai tad nav nekādas starpības starp absolūtu (tomēr valsts a priori finansētu) privātpraksi un ārstniecības iestādi, kurai bez garantēta finansējuma tomēr atbildīgi jāveic valsts deleģētas funkcijas? Tostarp likuma izpratnē sekundārā, bet jēdzieniskā izpratnē tātad – maznozīmīgākā veselības aprūpe. Kas tā par hierarhiju, kura padara speciālistus otršķirīgus? Pie tiem var vērsties tikai tad, ja atļauju devis viszinis – ģimenes ārsts. Kas ir labāk – velns zina kādu iemeslu dēļ stimulēt pacientiem neērtu institucionālu nošķirtību vai tādas medicīnas iestādes, kuras spēj vienuviet piedāvāt gan vispārmedicīniskus, gan atsevišķas medicīnas nozares pakalpojumus?
Lai cilvēks varētu pats atbildēt par savu veselību, jābūt ārstam, kas palīdz cilvēkam veselību organizēt. Tāda bija retorika, dibinot ģimenes ārstu institūtu. Saslimšanu kopaina liecina, ka institūts šādā formātā funkcionē vāji. Tas šodien esot tāpēc, ka pacienti rijot par daudz sāli un cukuru. Bet – savas vainas citu vainās slēpt, tas jau ir vecs triks.