Apvienība Vienotība nupat paziņoja: sameklēsim ideoloģiju – kļūsim par partiju. Interesanti, kāpēc jāmeklē tas, kas acu priekšā? Vai tad Vienotība nav koalīcijas, valdības līderis jau pietiekami ilgu laiku, lai, balstoties nevis importētās teorijās, bet reālā praksē, skaidri definētu apvienības kursu?
Ja šim kursam bijusi raksturīga nevis mētāšanās no grāvja grāvī, nevis uzskatu eklektisms, bet mērķtiecība un noteikti principi, tad taču nevajadzētu būt grūti nodefinēt šo pārliecinošo un tautai tīkamo kursu kā nākamās partijas ideoloģiju. Bet, ja Vienotības ministri ar premjerministru priekšgalā nespēj un nespēj izlobīt no varas prakses perspektīvu (vīziju) un nolūku (mērķi), tad iespējams, ka topošās partijas "ideoloģija" nemaz neizrietēs no tās darbiem.
Vēl vairāk šo iespaidu pastiprina tas, kādas ideoloģiskas uzlīmes sev pielāgo apvienības sastāvdaļas. Nupat tās teica, ka Jaunajam laikam piestāv konservatīvais liberālisms, SCP – sociālliberālisms. Agrāk – Pilsonisko savienību varot dēvēt par nacionālliberālu. Būtu taču loģiski gribēt, lai šīs partijas sev tīkamos jēdzienus vai nu teorētiski, vai caur konsekventu praktisku darbību pārtulko latviešu valodā. Anglijā, ASV, Vācijā, Itālijā... šādu "tulkotāju" bijis vesels lērums. Vai Latvija būtu liekama starp tām valstīm, kuru partijas cer uz auglīgu politiku, brūķēdamas "netulkotus", importētus vai no cita vēsturiska laika paceltus -ismus?
Manuprāt, nav ko plātīties ar to vai citu liberālisma versiju kā ideoloģiju, ja nav bijis un nav politikas, kas censtos radīt liberālisma sociālo bāzi, iekopt to masu apziņā.
Ko nozīmē – radīt bāzi? Pirmkārt, to, ka visu apvienības liberālismu auglībai vajag pilsonisko sabiedrību. Vai Vienotības politika beidzot liecina, ka vismaz vienai partijai šādu sabiedrību te vajag? Vai arī Vienotības politika vairāk iekļaujas tajā kursā, ko raksturo sabiedrības depolitizācija; tas, ka vispārējās vēlēšanu tiesības nedod tautai vēlamo rezultātu; ka demokrātiju no apakšas augšā nedzird; ka partijas top par PR kantoriem; ka tiesiskums nav spējīgs pat varas pienācīgi šķirt citu no citas; ka demokrātijas institūti top par cilvēku manipulēšanas rīkiem? Ja par Vienotību aizmirst un aizstāj apvienības nosaukumu ar šādu vai tādu liberālismu, vai liberālisms tiks Saeimā?
Otrkārt, visu šo apvienības liberālismu balsts esot vidusslānis. Kā tas Latvijā pieņēmies spēkā, kopš uz politiskās skatuves uznāca Jaunais laiks? Savukārt spēcīgam vidusslānim varētu nepatikt Vienotības amizieris ar deetatizāciju (valsts kā augstākā sabiedrības sasnieguma noliegums, piemēram, faktiski pārnesot varas centrus no pašnoteikšanās institūtiem ārpus valsts).
Treškārt, runā, ka konservatīvais liberālisms esot profesionāļu un intelektuāļu ideoloģija. Te var no klasiskā liberālisma pielikt klāt – arī racionālu cilvēku ideoloģija. Proti – tādu, kas spējīgi uz tikumisku refleksiju (arī attieksmē pret sevi un ideju, ko tie aizstāv). Ja smadzeņu pievienotā vērtība te ir muldamgabals, ja zinātne pameita, vai kāds vismaz ir dzirdējis kaut vienas Latvijas partijas reālu pašnovērtējumu?
Ceturtkārt, sociālais liberālisms esot "liberālisms, kas saprot brīvības sociālo nosacītību". Tam esot svarīgi brīvības īstenošanas sociālie apstākļi. Tad kāpēc SCP neiebilst pret sociāldarvinismu (piemēram, iestājoties par reāli izlīdzinātām starta iespējām, par aptverošām valsts programmām šajā sakarā u.tml.) kā oficiālās sociālās politikas stūrakmeni?
Ar to gribu teikt, ka neviens no šiem -ismiem, kuru elementus var tikpat labi sameklēt arī SC, TP, LPP..., nav Vienotības prakses raksturlielums. Tad jau, piemēram, arodbiedrības šiem jēdzieniem te stāv krietni tuvāk. Bet politikas dēļ vidusslānis kūst, darbaspēks mūk un zaudē kvalifikāciju, pat uzņēmēju slānis attieksmē pret valsti top centrbēdzīgs un pamūk ēnu ekonomikā, pārvaldes institūtu funkcionalitāte zema... Tās nav liberālisma pazīmes nevienā versijā. Liberālisma pazīmes katrā versijā ir darba duna visos slāņos, iniciatīva visos, kreativitāte visos... Ja Vienotība grib liberālismu ar kādu pievienoto (konservatīvo, sociālo...) vērtību un ne tikai liekulīgai izkārtnei, tad tai Vienotībai, kas būs partija, jāpāriet opozīcijā tai Vienotībai, kas ir apvienība.
Skatos, Vienotībai labi padodas tādas lietas kā, piemēram, izvēlēties starp SVF prasībām un Satversmi. Ar šādu izvēli rokassomiņā es par atbilstošāko apvienības politiskajai praksei un iekšējām attiecībām uzskatītu "agonālo liberālismu". Tā ir tāda mantiņa, kas, vienkāršoti definējot, raksturo izvēli starp nesalīdzināmo, racionāli nesavietojamo. "Izvēli starp vērtībām (labumiem, priekšrocībām, iespējām, uzvedības motīviem...), kurām nav kopsaucēja. Ja šīs vērtības nonāk konfliktā vai konkurē cita ar citu, tad nav ne kopēja principa, ne kritērija, ne kopējas "valūtas" vai mēru sistēmas, kas ļautu šo konfliktu izšķirt vai atrisināt" (Dž. Grejs). Latvijā tas, piemēram, varētu būt arī permanentais konflikts starp partiju kā biznesa projektu un valsts interesēm.