Barikāžu laiks lētāks nekļūs

 

Ja jau revolūcijas apēd savus bērnus, tad arī barikādes kaut ko apēd. Nu izskatās, ka barikādes apēdušas daļu no mūsu personības. Viena tās daļa lieliski atceras, ka pirms divdesmit gadiem barikāžu vienā pusē, lai kādas spekulācijas ap tām un to cēlājiem notiktu, bija Latvijas neatkarība, otrā – padomju režīms.

Neatkarīgi no tā, vai asinīm bija lemts līt vai nebija, vai barikādēm kāds grasījās uzbrukt vai negrasījās, vai tās bija reāla aizstāvības būve vai tikai politisks simbols, vai uz barikādēm kāds iedzēra vai nedzēra nemaz... cilvēki atzina par vajadzīgu nolikt un uzturēt šo šķērsli starp Latvijas neatkarību un padomju režīmu. Viena personības daļa neaizmirst just un domāt par barikādēm sava tā laika lieluma kategorijās. Neaizmirst, kā dēļ notika katra privāta izšķiršanās, neaizmirst, ka dažas nedēļas savā dzīvē vistiešākajā veidā taisīja vēsturi, neaizmirst, ka kopā ar savu tautu radīja unikālu nevardarbīgas pretošanās precedentu, neaizmirst, ka vēl spēja būt kopā ar savu tautu tai lielās lietās. Neaizmirst nevienu niansi tā laika sajūtu gammā. Jā, tad ar bij sīku ļaužu diezgan un augšas galā barikāžu laikā bija labi redzams, kam sirsniņa trīc pamatā par to, vai šis nav pārsteidzies, par agru izlēkdams no vecajiem ratiem. Bet – ļaužu koptēlā tas laiks nav devalvējams. Un arī tas dzīves gabals, ko cilvēki bez kādas viltības un aprēķina nolēma atdot barikādēm, nav devalvējams ne ar ko no tā, kas notika pēc tam. Pats vari kļūt lētāks, bet šis notikums nekļūs lētāks nekad.

Lai kā ar otra mūsu personības daļa ņemtos sūroties: "Vai, vai, kas te sastrādāts!" It kā tas būtu sastrādāts barikāžu dēļ, it kā kaut kas labāks būtu mūs piemeklējis, ja barikāžu nebūtu. Kamēr bija barikādes, zem barikādēm bija valsts. Latvijas valsts. Tas bija politiski acīmredzams un tautas masveidā apliecināts. Bet – franči par savām barikādēm (1830.) ir teikuši: "Sous le pavis, la plage!" (Zem bruģakmeņiem – pludmale!) Līdzīgā kārtā Latvijā, kad barikādes nojauca, valsts zem tām kļuva itin kā mazāk. Valsts vietā nu tur ir tirgus laukums, partiju lēņi, ap mantu saceltas alkatības sētas un anonīmu amēbu armija, kas, pazemojot varu un cilvēkus, neaizmirst pazemot arī valsti. Bet – ja šodien barikāžu līnija ir velkama citādi, velkama pašā valstī, ja šodien vienā barikāžu pusē ir vara vai kāds sevis attaisnošanai sacerēts vainīgais, tad kas šodien ir barikāžu otrā pusē? Manuprāt, ja domāt sabiedrības, valsts mērogā un ja vilkt barikāžu līniju pa valsts iekšējo stāvokli, tad barikāžu otrā pusē šobrīd ir tukšums. Es varētu teikt, ka abās pusēs ir tukšums, taču vara ir reāls faktors. Tam vēl nav pretvaras.

Un lielā mērā tas tā ir tāpēc, ka reālas sabiedriski politiskās kustības vietā, sabiedrības sociālpolitiskās apziņas vietā te ir mode. Partijām to idejas ir ne vairāk kā mode. Sabiedriski politiskās organizācijas to masā definējušas savus mērķus nevis īstenošanai sabiedrībā, bet izkārtnes attaisnošanai. Nacionālisms ir mode, un antifašisms ir mode, jo tiem pietiek ar klaigāšanu bez reālas politikas piedāvājuma. Kreisums, labējums un centrisms ir karikatūras. Nav bijis spēka, kas te būtu vēlējies sabiedrību pa īstam izkustināt no katrai savtīgai varai izdevīgā padomju konservatīvā rātnuma.

Tauta tikusi mobilizēta (sociālpolitisko misionāru piedāvājuma, klišeju, stereotipu, mītu...) patēriņam, nevis pašvērtībai. Rodas iespaids, ka sabiedriskās organizācijas nemaz nevēlas vadīt masas, bet dod priekšroku manipulēšanai ar tām. Savukārt oficiālā izglītības sistēma gatavo manipulēšanai piemērotu kontingentu. Katrā ziņā barikāžu laika mērogi un īpašības – valsts, tauta, patriotisms, pašaizliedzība, principialitāte, taisnīgums... nestāv tās centrā. Eiženija Aldermane 10. janvārī LU teica, ka viņai gribētos zināt, cik Rīgas skolās šajās dienās šā vai tā pieminēs barikāžu laiku. Es savukārt gribētu zināt, kad barikāžu iemesls nepārprotami īstenosies valsts varas un Rīgas domes darbībā. Tad nebūs jāsatraucas, vai skolās to piemin. Kad pirmdien notikušajam līdzīgus pasākumus organizēs un to saturu uzturēs nevis LTF veterāni (kuri pamatā veidoja arī pasākuma publiku), bet par trīsdesmit gadiem jaunāki cilvēki no sava laba prāta, tad varēs teikt, ka tā laika vērtība kļuvusi pārmantojama.

Pagaidām var teikt, ka viena mūsu personības daļa uzskatījusi par labāku nevis uzturēt barikāžu iemeslu savos ikdienas mērogos, bet deleģējusi atbildību par to projām no sevis. Tāpēc šodien tā var pamatā protestēt pret to, ka vara necienīgi izturas pret cilvēku, bet – ne pret to, ka vara būtu apspiedusi kādus sabiedrības centienus uzturēt barikāžu laika iemeslus un ideālus. Tāpēc uzskatu, ka varai pretējā barikāžu pusē pagaidām ir tukšums. Protams, tur var uzrasties kāda partejiska masa ar lietussargiem vai akmeņiem. Ar dusmu enerģiju var izdemolēt ne vienu vien bodi un valsts kantori. Kad gatavību izbļauties un izālēties pret varu aizstās gatavība revolucionārā ceļā panākt mērķi, ko nav bijis iespējams panākt evolucionāri, gatavība nest šā mērķa dēļ upurus, tukšuma vairs nebūs.

Tāpēc protesta evolūcija no 1991. gada barikādēm līdz 2009. gada 13. janvāra notikumiem man šķiet nožēlojama. Īsti un pamatoti abos gadījumos man šķiet vien pretošanās vai protesta iemesli. Taču – man šķiet nožēlojami, ja brīvā sabiedrībā protesta attīstība rit no revolūcijas uz grautiņu. Tas man liecina, ka sabiedrība ārkārtīgi maz investējusi pati savā evolūcijā. Jo tās protesta iemesls nav vis kāds apdraudējums divdesmit gados sasniegta progresa līmenim, bet joprojām elementārākais, kas vien var būt – izdzīvošana. Es uzskatu, ka Latvijā sabiedrība ir pietiekami brīva, lai šādā situācijā vainotu tikai varu. Tāpēc gribētos, lai tieši 1991. gada barikādes ir arī katra valsts iekšēju iemeslu noteikta protesta mērs. Jo īstais jautājums samērā ar to laiku nav – vai bija vērts?, bet – ko es pats sev biju vērts?