Šodien, Latvijas Tautas frontes muzeja un Lietuvas Republikas vēstniecības rīkots, LU lielajā aulā notiks LTF domes 1991. gada 12. janvāra ārkārtas sēdes atcerei veltīts pasākums.
Ar zināmu patosa piedevu var sacīt, ka šī domes sēde līdz ar citiem notikumiem tā janvāra sākumā lielā mērā noteica tautas garastāvokli 1991. gadā, cilvēku attieksmi un līdzdalību tā gada notikumos. Dome nolēma rīkot Latvijas tautas manifestāciju Par neatkarīgu, demokrātisku Latviju. 13. janvārī manifestācijā Rīgā piedalījās vairāk nekā pusmiljons cilvēku. Domes valde šajā sēdē pieņēma lēmumu par svarīgu objektu aizsargāšanu Rīgā un Latvijas pilsētās. Pēc manifestācijas sākās barikāžu laiks.
1991. gads bija sācies aktīvi un agresīvi. 2. janvārī OMON ieņēma Preses namu. 5. janvārī Rīgā tikās ITF, Sajūdis un LTF vadītāji, kuri kopīgā paziņojumā, vērtējot reāli notikušo, secināja, ka "Kremlis realizē konkrētu scenāriju, lai gāztu Augstākās Padomes un likumīgās valdības, tādējādi pārtraucot demokrātijas procesus". Saskaņā ar PSRS aizsardzības ministra 8. janvāra pavēli Latvijā un Lietuvā sāka ierasties gaisa desanta vienības. 9. janvārī Latvijas republikāniskā streiku komiteja pieprasīja Latvijas valdības demisiju, vairāku amatpersonu atkāpšanos un cenu politikas izmaiņas. 10. janvārī interfrontisti mītiņā pie Ministru Padomes prasīja valdības atkāpšanos. 11. janvārī Latvijas Sieviešu līga mītiņā protestēja pret Latvijas puišu iesaukšanu PSRS armijā...
Latvijai būtiski un mobilizējoši bija tā gada janvāra notikumi Lietuvā. Zināmākie: Kazimieras Prunskienes valdības demisija, pārdesmit tūkstošu interfrontistu prasība atlaist Lietuvas parlamentu, padomju bruņutransportieri ap Lietuvas TV, Lietuvas Preses nama un Lietuvas Demokrātiskās strādnieku partijas (bijušās kompartijas) ēkas ieņemšana... 13. janvāra naktī tanki aplenca Lietuvas AP ēku, tika ieņemta TV, radio, telegrāfs. Gāja bojā četrpadsmit cilvēku.
No LTF 1991. gada 12. janvāra sēdes protokola. Jānis Rukšāns: "Šodien ir ļoti svarīgi runāt par to, kā mēs rīkosimies okupācijas, t.i., prezidenta pārvaldes apstākļos. Tautas fronte pieņēma lēmumu par pilsonisko nepakļaušanos. Domāju, ka visprecīzāko atbildi deva Lietuvas vēstnieks Bičkauska kungs vakar preses konferencē, atbildot ārzemju žurnālistiem: "Nu ko, lai Maskava noliek katram lietuvietim aiz muguras kareivi ar automātu, tad viņi realizēs šo prezidenta pārvaldi." Un, ja Maskavai būs jānoliek arī katram latvietim aiz muguras kareivis ar automātu, tad šo kareivju drīz pietrūks." Juris Dobelis: "Protams, ir interesanta situācija, ka mūsu brāļu republikā Lietuvā līst asinis, bet Latvijas pārstāvji Maskavā mierīgi runājas ar PSRS karaspēka galvenajiem vadītājiem. (12. janvārī A. Gorbunovs un I. Godmanis tikās ar M. Gorbačovu nolūkā novērst vardarbību Latvijā – V.A.) Diemžēl, bet šādas sarunas tomēr ir nepieciešamas, jo iespējams, ka vismaz zināmā mērā tās mums palīdzēs." Romualds Ražuks: "Situācija Lietuvā, kaut arī nav pēdējo ziņu, kas tur notiek, taču tas, kas noticis vakar, neapšaubāmi liecina, ka armija rīkojas vienotā frontē Viļņā ar Lietuvas Jeģinstvo un platformas komunistiem, lai gāztu likumīgo republikas valdību un AP. Līdzīgas ziņas nāk no Igaunijas, kur arī pamodušies vietējie platformisti un arī pieprasa valdības atkāpšanos un cenu politikas atcelšanu. Tas viss liecina par vienotu plānu, vienotu scenāriju. (..) Tātad nepieciešama mūsu saskaņota, organizēta rīcība, sākot jau ar rītdienu."
Protams, esot tolaik cilvēkos, bija redzams, ka ļaužu izšķiršanās nenāk tik monumentāli, kā granītā cirsta. Tā nāca daudz niansētāk, cilvēcīgāk. Tāpēc jo lielāks lepnums par to, ka tauta caur riska, caur baiļu sajūtām, pārvarot sevi, uzvarot sevi katrā atsevišķā, spēja izpausties kā savu likteni izšķirošs kopums, kā stāvokļa un, es teiktu, lielā mērā arī tālaika līderu uzvedības noteicējs. Grūti iedomāties, kā viss pagrieztos, ja 1990. gada decembrī nebūtu savākts teju miljons, bet vien pārsimt tūkstoši parakstu pret Savienības līgumu. Grūti iedomāties, kas būtu, ja manifestācijas un barikādes nebūtu tik pārliecinošas. Grūti paredzēt, kas notiktu, ja 1991. gada 3. marta aptaujā par neatkarību nobalsotu ne 73,8%, bet ap piecdesmit. Taču tauta nostājās priekšā visam tam, kas svarīgs neatkarīgai valstij. Ne velti tieši šo laiku vairāki, kas to pieredzējuši un veidojuši, sauc par visas deviņdesmito gadu mijas kulminācijas laiku.