Jaunībā Maskavas forštate man iemācīja divas lietas – nekad nesolīt un nekad nemēģināt nevienu iežēlināt. Sev par kaunu neesmu vienmēr pie tā turējies, bet, kad esmu, tad ir gadījies, ka šāda nostāja bijusi glābjoša. Varbūt tāpēc, līdzko kāds sūkstās, piemēram, ka Krievijas informatīvā telpa te valda pār viņu, man tas liecina vien par nevēlēšanos radīt tik kvalitatīvu Latvijas informatīvo telpu, ka tā vietējai auditorijai būtu prioritāra. Vai arī, ja kāds, piemēram, gaužas, ka visur dominē krievi un ebreji, tad man šķiet, ka tādā garā tiek piemeklēti vainīgie, kas attaisno mūsu slinkumu, gļēvumu, nevēlēšanos augt pāri sev pašiem un citiem. Jo šajā vidē neviens pats neliedz mums mācīties būt viedākiem, gudrākiem, mērķtiecīgākiem savā rīcībā par tiem citiem.
Tas attiecas arī uz savādā kārtā visai izplatītajām gaudām par Dieva dominēšanu. Es nevaru sevi saukt par ticīgu (lepnības par daudz). Manas privātās attiecības ar baznīcu ir nabadzīgas. Bet – es nevaru iztikt bez sakrālā, es nevaru iztikt nesarunājies ar to, kas ir augstāks par mani. Kas es būtu, ja neredzētu, ja neatzītu daudzus konkrētus cilvēkus te un iepriekš augstākus, labākus par sevi, ja neatzītu augstāku to nezināmo, ko gan varu censties apgūt, bet kuru man nav tiesību izbradāt ar savu tumsonību? Laicīgās ideoloģijas gan man šķiet vien noteiktas laicīgas politikas instrumenti, kas nav apsverami ticības kategorijās. Reliģiju publiskā pieredze man šķiet bagātāka un arī mazāk nolaista nekā ideoloģiju publiskā pieredze, kuru praksē jau gandrīz izsīcis tās pamatu pamats – ideja. Lai vai kā – es nesaprotu, kā var noraidīt sakrālu centienu institūtu (kurš kā ikviens institūts nav ideāls), nepierādot tā vietā ne sevi, ne kādu citu institūtu kā augstāku un pilnīgāku.
Šīs pārdomas radās sakarā ar arhibīskapa Stankeviča LETA sacīto, ka politiķi un uzņēmēji mēģina ievilkt baznīcu savā orbītā. Šīs vēsts komentāru vilnis lielā mērā bija veltīts kurnēšanai par to, ka baznīcas orbīta nesakrīt ar politiķu, uzņēmēju vai katra patērētāja orbītu. Kārtējo reizi pēc reakcijas uz kādas baznīcas vadītāja teikto bija jādomā, ka Latvijā pārpārēm cilvēku, kuru iekšējā baznīca ir tīrāka un svētāka par baznīcu kā ārēju institūtu. Bet, ja tik daudziem baznīca kā garīgs jumts nav nepieciešama, tad savukārt jādomā, ka šie cilvēki ir to atmetuši kā traucēkli savai garīgai izaugsmei un Latvijai nu būtu jāpiedzīvo garīgs uzplaukums bez šā institūta.
Kāpēc tā nav? Kas šobrīd garīgā ziņā ir politiķu pamatorbīta? Manuprāt, tā ir alkatība. Jo politiķi pat ar valsts budžetu tiecas glābt ne tautu vai ekonomiku, bet pašas alkatības problēmas. Kas šobrīd ir uzņēmēju garīgā pamatorbīta? Manuprāt, iedzīvošanās kāre. Ja tā nebūtu, tad mēs te tik histēriski netiektos piespiest otru pārmaksāt, tad šeit tautsaimniecībā būtu tai nepieciešamais vidusslānis un lielāka harmonija. Kas šobrīd ir patērētāju pamatorbīta? Vispirms pirkt sev un tikai tad kopt sevi. Ja neizdodas pirkt, tad nekopt. Tad dzert, tad bēgt, tad pagrimt. Ar tādām orbītām politiķi, uzņēmēji un patērētāji nekalpo pat viens otram. Jo neveido sabiedrību. Vai baznīcai būtu jāriņķo šajās orbītās, jāpielāgojas tiem, kuri noraida un lamā baznīcu tik tāpēc vien, ka baznīca atgādina tiem sakrālā, augstākā esamību un tieksmi uz to kā zināmu cilvēcības pienākumu?
Lielākā Ziemassvētku dāvana nebūs vis kāda manta, bet spēks dzīvei. Ja to nedod dievišķa atklāsme, tad to var dot otrs cilvēks. Bet cerības, ka to dos politiķi, uzņēmēji vai patērētāji, ir mazas. Jo viņu orbītas ir zemas. Jo tie viņu masā ir paši savā dzīves spēkā, savā garā par vāju un tukšu, lai otram ko tādu dotu. Tie pat baznīcu spēj lietot un saprast vien kā savu darījumu kosmētiku. Tāpēc pagaidām būtu labi, ja baznīca spētu cilvēciskot politiķu, uzņēmēju un patērētāju orbītas, pievilkt tās tuvāk savējai.