Ja vecāki uzskata, ka viņu bērns četru, piecu vai sešu gadu vecumā ir psiholoģiski un visādi citādi gatavs iet skolā, lai sūta. Tā ir viņu atbildība. Bet, ja ideja – iet skolā no sešiem gadiem – top direktīvi noteikta un vispārināta, tā ir ministrijas atbildība.
Un idejas reanimācijas pamatojumam tad nav diezgan pat ar pirmsskolas skolotāju priecīgajiem raportiem ministrei 25. septembrī par to, ka piecus un sešus gadus veco sagatavošana notiek sekmīgi. Apskatījos, kādas problēmas šī ideja radījusi citur (Vācijā, Krievijā...). Pamatjautājums ir tāds pats kā saistībā ar principu nauda seko skolēnam – kā ministrija un skolas kompensēs idejas negatīvās puses?
Bet – daudzi skolotāji paši ir ar šo ideju saskārušies, paši var spriest, kā tad gāja. Padomju izglītības reformas ietvaros tā šajā telpā parādījās 1984. gadā. Varbūt kādam vēl ir V. Muhinas 1986. gadā izdotā grāmata jaunāko klašu skolotājiem Sešgadīgs bērns skolā. Ievadu var izplēst, bet turpmāk atrodams arī šis tas derīgs par šā vecuma adaptācijas īpatnībām, psihiskiem stāvokļiem, spēles un mācību stundu optimālām proporcijām... Un kur tad vēl kaudze metodisko līdzekļu, iepriekšējās eksperimentālās pieredzes apkopojums... Uz kādu sešgadīgo apmācības specifikai atbilstošu līdzekļu arsenālu nākamgad var cerēt Latvijas skolas?
Prakses līmenī tolaik tika uzsvērts, ka galvenais ir bērna psihiskā un fiziskā veselība. Jau pēc idejas palaišanas tika veikts pētījums, kurš konstatēja, ka sešgadīgajiem skolā sirds asinsvadu un elpceļu problēmas ir lielākas nekā septiņgadīgajiem. Kāda ir Latvijas sešgadīgo kondīcija šajā ziņā?
Viens no idejas pretiniekiem, bērnu psihologs D. Elkonins tolaik rakstīja, ka cēlie mācību programmu atslodzes mērķi tiek sasniegti uz septītā dzīves gada pievienošanas skolas vecumam rēķina, tas ir – atņemot gadu pirmsskolas bērnībai. Jo tiek aplami uzskatīts, ka atšķirības starp sešgadīgo un septiņgadīgo ir tik niecīgas, ka tās var ignorēt, ka nobīde par vienu gadu neatstās uz bērniem nekādas sekas. D. Elkonins uzskatīja, ka agrās apmācības pārsātinājums noved pie bērna perspektīvas noplicināšanas.
Tātad tam, ko Latvijas komentāros tie, kam šī ideja nepatīk, emocionāli sauc par bērnības atņemšanu, ir savs pamats. Bērnam šajā vecumā nevis jāliek galvenais uzsvars uz tādām lietām kā prasme lasīt, rakstīt un skaitīt. Tiek paustas bažas – ja pirmsskolas darbības veidus aizstāt ar skolas, tad šīs īpašības var palikt pusattīstītas. Turklāt, ja tas tā, bērns nedabūjot pilnvērtīgu psiholoģisko gatavību pārejai uz skolas līmeni. Kur var lasīt kvalificētu pamatojumu Latvijas sešgadīgo kopuma gatavībai šajā ziņā?
No dažādos avotos rakstītā rodas jautājums – vai Latvijas skola nākamgad nodrošinās sešgadīgo bērnu psihisko īpatnību un skolas apmācības nosacījumu atbilstību? Jo šo vecumu raksturojot virknes psihisko funkciju tapšanas nepabeigtība un sešgadīgā iespējas varot nonākt pretrunā ar mācību prasībām, kādēļ agri varot pazust mācību motivācija, parādīties neirotiskas aizsargreakcijas... Kā tas piedzīvots padomju variantā un kam esot recidīvi Vācijā.
Par piecu sešu gadu vecumu rakstīts kā par akūtu pārejas posmu (septiņu gadu krīze u.tml.), ar kuru jāapietas ļoti smalki, jo tieši šajā laikā izšķiroties, vai cilvēkā tiks ielikts cilvēka pamats. Protams, varot atvērt proģimnāzijas, kur piecu gadu vecumā apgūst pirmās klases kursu, varot bērnudārzā mācīt loģiku un retoriku... Taču, tiklīdz runa nav par izlases, bet par vispārēju versiju, tā skan brīdinājumi no postošā mākslīga paātrinājuma ceļa, no bērnu attīstības tempu forsēšanas. Vai IZM garantē sešgadīgajiem katrā Latvijas skolā "rūpīgi normētas prāta un emocionālās slodzes"?
Lūk, kas par šo lietu teikts analītiskā, Krievijas Izglītības akadēmijas pasūtītā ziņojumā (2001.): "Sistemātiska sešgadīgo bērnu apmācība var novest pie nopietnas to attīstības deformācijas." Kā IZM garantēs, ka šāda deformācija Latvijā izslēgta?