Žēl, taču mediju vēsts Saeimā neievēlētie tikuši pie labi apmaksātiem amatiem saistībā ar parlamentāro sekretāru iecelšanu šķiet patiesa. Šis amats, no kura Jaunais laiks pirms kāda gada atteicās "taupības dēļ", nu tiek atjaunots visās ministrijās "pārvaldes efektivitātes un produktīvas ekonomijas dēļ".
Žēl nav tāpēc, ka parlamentāros sekretārus nevajag. Žēl ir tāpēc, ka attieksme pret šim institūtam nepieciešamo kompetenci liecina – izslavētās strukturālās reformas un izcilie funkciju auditi nav spējuši Latvijā padarīt parlamentāro sekretāru par kaut ko vairāk nekā labi apmaksātu amatu. Vairāk par valdošo partiju sinekūru, par biedru labiekārtošanas institūtu. Ministriju nolikumos un Valsts pārvaldes iekārtas likumā, šķiet, nav neviena aptuvenāk definēta amata par šo. Parlamentārajam sekretāram jānodrošina saikne starp MK locekli un Saeimu, viņš locekļa uzdevumā pārstāv locekli...
Apzvanīju piecus pazīstamus 9. Saeimas deputātus, kuri darbojas dažādās Saeimas komisijās, un pavaicāju, kas, viņuprāt, pārstāvot to vai citu ministriju Saeimā, faktiski piedalījies "likumprojektu sagatavošanā un izskatīšanā". Tika nosaukti trīs vai četri parlamentārie sekretāri (starp citu, viens bija nule likvidējamās RAPLM parlamentārais sekretārs), bet pamatā tika saukti ierēdņi. To pašu – parlamentārie sekretāri nenāk uz Saeimu aizstāvēt likumdošanas iniciatīvas, viņu vietā nāk ierēdņi – pirms gada (Diena, 23.10.2009.) konstatēja Solvita Āboltiņa. Tā kā mūsu demokrātija vēl tikai aug laukā no aziātisma, mums it kā būtu sevišķi jānopūlas katru valsts amatu kopt vairāk, nekā anglosakši kopj savus zālienus vai parlamentāros sekretārus (Lielbritānija, Kanāda, Vācija...). Taču īstenībā jāpiekrīt Lindai Mūrniecei, ka pie mums katrs parlamentārais sekretārs funkcionē pēc savas saprašanas. Viens kā ministra palīgs, otrs kā padomnieks, trešs skraida uz Saeimu...
Parlamentārais sekretārs ir otrais cilvēks ministrijā. Ja ministrs aizbraucis, tad valdībā viņu aizvieto cits kabineta loceklis, bet ministrijā paliek parlamentārais sekretārs. Un ko tad, ja ministra reālā funkcionētspēja konkrētā nozarē to faktiski (labākajā gadījumā) iztaisa par valsts sekretāra publisko attiecību ruporu, bet parlamentārā sekretāra vietā gadījusies kāda politpartejiska sekretutka? Kas tad lietišķā ziņā iznāk parlamentārais sekretārs – ministra PR cilvēks? Un par to šim jāmaksā teju 3000 mēnesī (virs 1300 algā plus transports, sakari u.c.)? Vai arī jāmaksā par pilnīgi cita līmeņa kompetenci, cita līmeņa atbildību?
Jo, neraugoties uz to, ka parlamentārais sekretārs ir ministra cilvēks un viņam amatā tikpat ilgs mūžs kā ministram, pārspīlējot varētu teikt, ka saskaņā ar Valsts iekārtas likumu parlamentārie sekretāri atbild par nozares normatīvā nodrošinājuma pilnīgumu un kvalitāti. Kā tie ir atbildējuši saistībā ar saviem pamatpienākumiem? Uzraku Satversmes tiesas 1998. gada lēmumu, kurā teikts, ka grozījumi likumā Par maternitātes un slimības līdzekļiem paplašinājuši pabalstu saņēmēju loku, bet nav, kā to paredz Satversmes 66. pants, noteikti līdzekļi, ar ko segt izdevumus. Teikts, ka ar šo problēmu saistītajiem parlamentārajiem sekretāriem neatbilstība bija jāredz. Tātad tiem bija jāredz arī nekonstitucionāla izrīkošanās ar strādājošajiem pensionāriem. U.tml. Kāpēc neredzēja? Tāpēc, ka profesionāli neatbilda savam amatam. Žēl. Žēl, ka funkciju kvalitātes, atdeves un rezultativitātes novērtējums te reāli skar ļaudis labi ja sākot no trešā ešelona. Pirmajam ešelonam galvenā arvien ir sevis apgādāšana ar labi apmaksātu komfortu. Žēl.
Žēl, jo parlamentārie sekretāri ir nepieciešami. Ja ņemt galvā, ko spriež citviet, sevišķi tie var noderēt tieši krīzes laikā. Bet citviet spriež, ka krīze prasīs kardinālas izmaiņas esošajā likumdošanā, ka jauna ekonomiskā kārtība tapšot vienlaikus ar jaunu tiesisko kārtību. Mums varot nākties sastapties ar leģitimitātes krīzi (izmaiņas Lisabonas līgumā esot tās signāls). Proti – vara var sākt pieņemt lēmumus pretrunā ar ierasto praksi, loģiku, konstitucionālo ietvaru... Nerēķinoties ar demokrātiskām procedūrām un publisku atbalstu. Nu tad, lūk, šķiet svarīgi, lai pastāv kāds institūts, kura uzdevums ir laikus kārtot izpildvaras un lēmējvaras attiecības tā, lai demokrātija nepāraug varas patvaļā. Lai krīzes sabiedrības funkcionēšana tiek nodrošināta leģitīmi. Skaidrs, ja parlamentāro sekretāru krēslus dalīs kā kompensāciju par netikšanu Saeimā, kvalificēta šo abu varu sadarbība būs apgrūtināta.