Lasīju, ka divkārt audzis darba vietu piedāvājums, ka reģistrētais bezdarbs atkal krities par 0,3% (līdz 14,3%). Taču bezdarbnieku masā vajadzīgos darbiniekus atrast esot grūti, jo tie pārāk ilgi stāvējuši dīkā un reālajam darba tirgum viņu kvalifikācija vairs neder.
Manuprāt, tiek secināts, ka valsts politika vismaz otro reizi uzkāpusi uz tā paša grābekļa, uz kura tā uzkāpa deviņdesmito gadu sākumā, kad liela masa inženieru un smalkmehāniķu ar prieku ķērās pie nagu vīļu un apakšbikšu tirgošanas. Latvijas varai nebija adekvātas politikas kvalificētā darbaspēka adaptācijai, šā darbaspēka pārkvalificēšanai jaunā valsts un ekonomikas situācijā. Nu, pateicoties bezdarba uzplaukumam un neadekvātai nodarbinātības politikai, te grasās tapt jauna lieko cilvēku tirāža.
Taču tas, ka no Latvijas izskalojas smadzenes, ka trūkst kvalificēta darbaspēka (IT, telekomunikācijas...), liecina ne tikai par nodarbinātības un tautsaimniecības politikas projektētāju aprobežotību un tuvredzību, bet arī par to, ka Latvijas uzņēmēji bijuši varbūt labi savu interešu lobisti, taču pavāji kvalitatīvas savas rīcības vides prasītāji un apgādātāji. Uz viņiem attiecas tas pats, ko par situāciju Krievijā teica valsts projektētājs, bijušais skolotājs, izglītībai veltītu grāmatu autors Jurijs Krupnovs. Viņš savus pārmetumus adresēja Krievijas oligarhiem. Mums ar oligarhiem tā pašķidrāk, taču, lasot Latvijas darba devēju paģērējumus, problēma šķiet līdzīga.
Arī Latvijā darba devēji izsaka neapmierinātību ar profesionālo izglītību. Bet filozofija tiem kā Krievijā. Mēs neesam mierā, mums trūkst kadru, tāpēc "pielāgojiet izglītību mums un aizvāciet no tās visas liekās blēņas. Te nav runa par to – slikti oligarhi vai labi, bet par to, ka tiem vajag gatavus darbiniekus, kuri zina desmit valodas, par pieciem rubļiem šorīt piecos no rīta. Problēma ir tajā, ka viņiem pat prātā neienāk – ja tu gribi labus kadrus pēc desmit gadiem, tad šodien visiem un arī valstij jāliekas iekšā izglītībā un pirmām kārtām – pedagogā. Jo šie kadri parādīsies tikai tad, ja viņiem līdzās būs tie, kas spēs viņus apmācīt. Bet oligarhi saka – dodiet mums visu gatavu!" (J. Krupnovs)
Latvijā jau divdesmit gadu pastāv iespēja radīt gan skolotājus, gan viņu izaudzinātu kadru paaudzi, kas nodrošina darba tirgu. Bet kāpēc pūlēties, kāpēc investēt izglītībā, intelektā, ja var nopirkt visu gatavu Eiropā, postpadomju telpā, Āfrikā...
Reti kurš droši vien sacīs, ka tam nevajag Latviju kā normālu dzīves vidi. Bet kāpēc tad reālā rīcība ir valsti patērējoša, nevis būvējoša? Tas novedis pie sociālām problēmām, kuras darba tirgum neko labu nesola.
Vairākas minēja arī J. Krupnovs. Domāju, ka arī Latvijā ir to pazīmes. Atteikšanās no sociālas atražošanas un attīstības. Daļai jauniešu tas, samērā ar ko pašnoteikties, nav ne vecākās paaudzes, ne valsts kā tāda. Ikdienā trūkst ij pašnoteikšanās vērta parauga, ij pašnoteikšanās vērta nolieguma. Atteikšanās no pārmaiņām, no darbības. Valsts varas atsacīšanās no valsts sociālo saistību pildīšanas pēc būtības. Kā var īpaši gribēt, lai Latvijā ir šodien pieprasītu, kvalificētu darbinieku pārprodukcija, ja politikas attieksme ir veicinājusi atsacīšanos no izaugsmes? Tā bijusi – viss ātri jāpārdala un jāpatērē. Zinātnieku un pat skolotāju statuss galvenokārt politikas attieksmes dēļ te tuvs patērējošu lūzeru statusam. Tautsaimniecības tehnoloģizācija – ar kādām smadzenēm? Valdības deklarācijā samāksloti stāstīts par profesionālo izglītību. Kad, pēc cik gadiem šie stāsti dos rezultātu? Varbūt rīt?
Krupnovs šo stāvokli nosauca par reliģiozu defoltu. "Viņi negrib strādāt. Visam jānotiek pašam no sevis. Viņi uzskata, ka visam jābūt gatavam. Cilvēkiem nav uzdevuma sev." Kamēr Latvijas politika un vide veicinās cilvēkresursu tērēšanu, te nav ko sapņot ne par sava (!) kvalificēta darbaspēka pietiekamību, ne par mazkvalificētā darbaspēka tiekšanos nepalaist garām iespēju pastrādāt.