Nez vai Tiesībsarga birojam (TB) un arī Satversmes tiesai (ST) Latvijā dots tik daudz, lai tie spētu audzināt varu iespaidīgi un neatgriezeniski. Ja vara Latvijā tiecas iziet no tai noteiktajiem rāmjiem, faktiski nav kam to savlaicīgi ielikt atpakaļ rāmjos bez dumpja un revolūcijas.
Saeima nespēj ielikt rāmjos izpildvaru. Administratīvais process nerādās būt nolicis pie vietas birokrātiju. Institucionalizētais tiesiskais varas arbitrs (ST) un institucionalizētais pārsvarā morālais varas arbitrs (TB) gandrīz vai nepieļauj, ka varas netikums var izpausties citādi, kā vien "atsevišķos gadījumos". Neraugoties uz to, cik sociāli iespaidīgi ir šie cilvēktiesību vai konstitucionālo tiesību pārkāpumi no varas puses, cik lielu ļaužu masu tie aptver. Neraugoties uz to, cik liels pamats par tiem runāt nevis kā par nejaušībām, nevis kā par negribētām kļūdām, bet kā par apzinātu un noteiktā darbībā vispārināmu politiskā režīma, izpildvaras tiesiskās izlaidības gadījumu
Latvijā no visiem vārda "tiesībsargs" sinonīmiem visvairāk vietā šķiet "sūdzību komisārs", bet ne "taisnības tiesnesis" un kur nu vēl "tautas aizstāvis", kā ombudsmenis definēts, piemēram, Spānijas konstitūcijā. Valsts kontroles vadītāja pēdējā laikā visai regulāri paudusi vairāk vai mazāk vispārinātu varas darbības vērtējumu saistībā ar konkrētām lietām, ST vadītājs to atļaujas retumis, tiesībsargs vai arī kāds no viņa biroja – visretāk. Tostarp tiesību uz darbu, mājokli, uz veselības uzturēšanai atbilstošu dzīves līmeni,... pārkāpumiem no varas puses te, manuprāt, šobrīd ir ja ne sērgas, tad infekcijas raksturs. Katrā ziņā tie vairs nav "atsevišķi gadījumi".
Diemžēl lielā mērā taisnība bijusi Jautrītei Briedei, kura savulaik, kad vēl ritēja diskusija par ombudsmeņa institūtu, teica: "Pati ombudsmeņa ideja nav slikta, jo ir taču vairākas valstis, kurās šāda persona strādā it labi, bet ir reālā Latvijas situācija, kurā ombudsmeņa darbības efektivitāte ir apšaubāma. Latvijai diemžēl vēl neder institūts, kura pilnvarām un izdotajiem aktiem ir tikai ieteikuma raksturs." (JV, 26.09.2000.)
Izpildvara atradusi ideālu formulu cilvēktiesību nolikšanai aizkrāsnē. Pasaki tikai: "Naudas ir tik, cik ir!" – un dari, kā vien iepatīkas. Taču, ja jau varai iešaujas prātā, ka varētu likvidēt Tiesībsarga biroju, tad acīmredzot tā grib savās autoritārajās ambīcijās izvērsties arvien sparīgāk un netraucētāk. Bet Tiesībsarga birojs nav likvidējams nekādā ziņā. Gluži otrādi – tam ir dodams tik daudz papildu spēka un varēšanas, lai tas beidzot spēj pēc būtības atbilst tiem raksturojumiem, ko juristi Latvijas ombuda tapšanas stadijā tam piedēvēja ("labas valsts pārvaldības principu uzraugs", "var būtiski ietekmēt administratīvo kultūru, t. i., valsts attieksmi pret saviem pilsoņiem",...). "Pasaules prakse liecina, ka pusei ombudā iesniegto sūdzību nav pamata, taču tas, ka sūdzības ir kompetenti izskatītas un cilvēkam ir, kur vērsties ar savu jautājumu, mazina spriedzi sabiedrībā." (J. Dreifelds).
Gudrai varai aktīvs tiesībsargs tieši krīzes situācijā būtu ļoti izdevīgs. Gudrai varai. Turklāt spekulācija ar TB vājumu varbūt ir vietā no sabiedrības puses, bet ne jau nu no varas, no politiķu puses, kuri šo vājumu iebāza ombuda šūpulī. Vai ne varas partijas tiktāl reducēja sākotnējo ombuda idejas apjomu, ka abām tā pamatnodarbēm (cilvēktiesības un (varas) atbildības garantēšana sabiedrībai) trūkst pilnas jaudas? Tāpēc publiski liekas, ka Valsts cilvēktiesību biroja, uz kura bāzes tapa Latvijas ombuds, iespējas ir nevis paplašinātas, bet sašaurinātas. Kurš tiesībsarga izvēli pārvērta par kārtējo partejisko intrigu? Varas partijas un to politiķi. Tas skaidri redzams preses publikācijās kopš 2000. gada. Tiesībsargs ļoti grūti nāca un var tikt ļoti viegli palaists. Tas nav izdevīgi, pirmkārt, varai. Ja vara grib rīcības stingrību, nevis patvaļu, tad te ir vēl viens institūts, kura ziņā ir varas un sabiedrības attiecību kvalitāte. Šādi demokrātijai radīti institūti jānostiprina, nevis jāķeras pie to nojaukšanas. Pie demokrātijas nojaukšanas.