Es būtu par nāvessoda piemērošanu atsevišķām noziedznieku grupām, un mazgadīgo slaktētāji, maniakāli izvarotāji, bērnu vai to orgānu tirgotāji būtu starp tiem. Turklāt par atsevišķiem smagiem noziegumiem es piemērotu atsēdēšanu viennīcā, un mazgadīgo ievilkšana atkarībās vai samaitājošās "industrijās" atkal būtu starp tiem. Viennīcā būtu labi apstākļi bez visu veidu komunikācijas ar āru, pietiekams ēdiens, savs pods un klusums. Bet visiem citiem notiesātiem es viņu soda formulai pievienotu vārdu "spaidu darbi". Faktiski principu: kas ieslodzījumā nestrādā, tam nebūs ēst. Ja sabiedrība pacieš liekēžus pie varas vai savā vidū, tad cietumnieki varētu rādīt piemēru, kā tādiem nebūt. Manuprāt, cietumniekus nevar uzturēt kā liekēžus. Sevišķi apstākļos, kad daudziem uz brīvām kājām balanda ir krietni šķidrāka nekā ķurķī.
Bet! Šie mani, neteiksim, apsvērumi, teiksim, iegribas, diemžēl neizriet no noziedzības ainas, bet no sabiedrības stāvokļa un attieksmes. Es nekad neierosinātu nāvessodu, ja sabiedrība, manuprāt, nepieļaujami lielā mērā pati neakceptētu noziegumu, ļaunumu vai kriminālu vidi. Ja sabiedrība efektīvi spētu pašārstēties no noziedzības. Taču domāju, ka Latvijas sabiedrība šo spēju lielā mērā ir zaudējusi. Tās oficiālās morālās un pat juridiskās formulas, kuras rakstītas domājot, ka noziedznieks joprojām ir sabiedrībai ārkārtas gadījums, ka sodu izcietušais atgriežas veselā sabiedrībā, šobrīd šķiet maldīgas, jo sodu izcietušais atgriežas jau vienaldzīgā un arī divkosīgā sabiedrībā. Tāpēc, ka sabiedrība pati pārlieku sadzīvo ar noziedzīgo un amorālo; tāpēc, lai cik iespējams pasargātu vēl veselo sabiedrības daļu, lai atgādinātu, ka tāda vēl ir un grib godīgi, mierīgi dzīvot; tāpēc, ka oficiālās pūles tikt galā ar noziedzību (ieskaitot cietumu stāvokli) pēc būtības te, manuprāt, nepastāv konsekventas ilgtermiņa politikas līmenī un ir nožēlojamas, es arī aktualizēju pasākumus, kuri netiek galā ar noziedzību, toties efektīvi tiek galā ar noziedznieku. Protams, arī tos, kas pieļāvuši tiesu kļūdas vai fabricējuši lietas, es uzskatu par noziedzniekiem.
Tas ir labi, ka Imants Vīksne (sk. Neatkarīgā, 22.10.2010.) pievērsa uzmanību ne tik daudz juridiskajiem Eiropas Cilvēktiesību tiesas lēmuma – Latvijai jāmaksā kompensācija par sliktu turēšanu cietumā sodu izcietušam izvarotājam – aspektiem, cik tai sajūtu gammai, ko šāds spriedums rada. Protams, ECT lēma pret Latvijas cietumu stāvokli, nevis kaut kādā mērā attaisnoja izvarotāju. Protams, valstij, ja tā negrib spriedumu pārsūdzēt, nevienam nav jāatvainojas, bet vēsi jāizpilda tiesas noteiktā formalitāte. Protams, ja šo prasību ECT būtu iesniedzis kāds kramplauzis, nevis tās "profesijas" (noziegumi pret bērniem) pārstāvis, kuru (vismaz manā jaunībā, kad retumis sastapos ar "zagļiem, slepkavām") ne sevišķi cienīja arī cietumos, diez vai ECT lēmums izpelnītos tādu publisku ievērību. Bet varbūt tieši Imanta izvēlētais piegājiens un cilvēku reakcija kaut kādā mērā liks kungiem padomāt par to, ka tie ar savu bezdarbību radījuši apstākļus, precedentu, kas noved (var novest) valsti pie iespaidīgiem neattaisnotiem tēriņiem, uzliek nodokļu maksātājiem, kuri jau tā uztur cietumniekus, nepamatotu papildu izdevumu slogu.
Bet! Nesen skatījos TV stāstu par Kongo sievietēm, kuras, līdzko dodas uz mežiņu pēc žagariem, tā tiek tur izvarotas vienā laidā. Problēma nonākusi ANO līmenī. Varmācība pret mūsu bērniem pārstās būt ārkārtas gadījums un kļūs jo ikdienišķāka, jo vairāk mūsu sadzīves vide atgādinās to Kongo mežiņu. Un neteikšu, ka pamatā par šīs vides kvalitāti atbild vara. Šī vide izlaižas tāpēc, ka izlaižas sabiedrība. Bet vara šo izlaidību veicina. Minēšu tikai visprastāko piemēru. Kāda ir nereti dzirdēta policijas atbilde uz ziņu par kādu skandālu vai kautiņu? "Vai kauli jau lūst, vai asinis plūst?" Proti – tiek izrādīta vēlēšanās nekustēties, pirms nav parādījies "nozieguma sastāvs". Manuprāt, tā ir atsacīšanās no viselementārākās noziedzības profilakses formas. Šis elementārais izsaka arī oficiālo pofigismu, kas tuvina publisko vidi nozieguma robežai. Profilakses trūkums ir noziedzības kultivēšana.
Bet! Domāju, ka sabiedrībai jau tīk vairāk šausmināties, nekā tā pati (!) gatava savu vērtību celt un "morālisko likumu" katrā turēt. Jo tā lielā mērā "ieslēdzas", sāk domāt par šādām lietām pēc būtības vai nu ar atpakaļejošu datumu, vai caur saviem pārstāvjiem tad, kad tie paši kļuvuši par cietušajiem un upuriem. Sabiedrībai patīk citu nelaimes. Vai kā patīk! Liela daļa gūst baudu no pastarpināta netikuma radītās gaisotnes. Apskatījos vienu dienu nra.lv lasītākās ziņas. Dzeršanas dēļ padzīts... ar pamatīgu skandālu..., sadistiska seksa laikā nogalina..., dalībniecei uzsit zilu aci... Bet turpat bija arī labās ziņas. Prāta vētra uz viļņa..., ...rosina garāku atvaļinājumu..., Solis attīstībā... Izskatīju todien daudzas avīzes un portālus. Visur bija labās ziņas. Bet neviena no tām nebija lasītākā. Laikam no mēsliem izstrādājas labāks adrenalīns nekā no prieka. Līdzīgi šņabis lielai masai dod vairāk prieka nekā piens. Bet – masu mediji kā prece apgādā jūs ar to, ko jūs pieprasāt. Un, kāds pieprasījums, tāda vide. Mēs jums ziņosim par kārtējo izvarošanu, un jūs varēsiet to "baudīt"!