Eiropa noveco. Daža laba eiropeiska valsts to saprot un nodarbojas ar prāta medībām kā ekonomiska uzplaukuma un savu demogrāfisko aizu kompensācijas faktoru. Lasīju, ka peļņa no ārzemju speciālistu izmantošanas pirms dažiem gadiem Kanādā bijusi septiņas reizes, bet Lielbritānijā trīs reizes lielāka par summām, ko šīs valstis atvēl palīdzībai trešās pasaules zemēm.
Latvija šajā politikā ir donors. It kā tai pašai prāta pārpārēm, it kā tai nedraud ne demogrāfiskās, ne intelektuālās bedres. Turklāt Latvija arī te izrādās liekule. Divdesmit gadus piekopusi politiku, kas veicina intelektuālo emigrāciju, kultivējusi nozaru profesionāļu kopuma asociālu uzvedību, bet nu kadru vervētājus sauc par "imperiālisma aģentiem".
Protams, mediķi būtu skaitāmi pie nācijas intelektuālajiem dārgumiem, kuru slīpēšanai (mācībām) turklāt veltīts vairāk laika nekā citiem prāta un gara dārgumiem. Dārgumi pazūd. Taču – tie izbirst pa pieskaitāmu cilvēku radītiem caurumiem valsts kabatās. Vai tā runa par zinātniekiem vai modernām, smadzenēs balstītām ražotnēm, vai mediķiem – neviens tos nezog. Ja to nav vai paliek mazāk, tad tas te ir apzinātas (!) valsts, nozaru politikas un profesionāļu pilsoniskās ieinteresētības rezultāts.
2008. gadā PVO sagatavoja analītisku apskatu Tallinā notikušajai veselības ministru konferencei. Tajā nosauktas divas iespējamās politikas ievirzes sakarā ar medicīnas darbinieku migrāciju. Pirmā – nedarīt neko un ļaut tirgum pilnībā noteikt mediķu migrācijas līmeni, dinamiku un virzienu. Otrā – izstrādāt tādu politiku, kas virzītu migrācijas procesu tā, lai valsts maksimāli tuvotos situācijai, kurā neviens nav zaudētājs. Vismaz lai nebūtu tā, ka viens ir uzvarētājs, bet zaudētāju lomas tiktu valstīm, "kuras vismazāk var atļauties zaudēt".
Manuprāt, Latvija, tāpat kā attieksmē pret zinātniekiem, tāpat kā attieksmē pret kvalificētu kadru selekciju, arī attieksmē pret mediķiem visai konsekventi izvēlējusies pirmo pieeju. Minētajā apskatā gan teikts, ka pirms iestāšanās ES Baltijas valstīs mediķu "algas un darba apstākļi uz iestāšanās brīdi tika koriģēti". Spriežot pēc šodienas stāvokļa, Latvijas gadījumā tas varbūt tiešām noticis uz brīdi. Bet ne mirkli ilgāk. Jāatceras, ka, Latvijai stājoties ES, ienākumu starpība starp vecajām un jaunajām dalībvalstīm bija ap 60%. Latvija nav pārāk centusies šā kadru sūkņa darbību ierobežot.
Tostarp mediķu migrācija ir bezmaz globāla problēma jau kopš deviņdesmito gadu vidus. PVO ir to pētījusi. Jājautā, kāpēc Latvijā nav situācijai adekvātas politikas? Neatradu ne mediķu, ne citu kvalificēto kadru aizplūšanas novērtējumu. Ne arī pazīmes tam, ka šis process grasās tikt nozares ietvaros kaut kā regulēts. Ne arī reālas izmaiņas, kas paredzētas faktoru, kuri atgrūž kadrus (zema samaksa, slikti darba apstākļi, darbam vajadzīgo resursu trūkums, ierobežotas karjeras iespējas, nestabila darba vide, nestabila ekonomika...), un faktoru, kuri tos pievelk, kopainā.
Protams, mediķu emigrācija vājina nozares profesionālo bāzi. Bet kāpēc tad, neraugoties uz slikto tautas veselības ainu, politikas kvalitāte ir tāda, kas veicina kvalificētu kadru aizplūšanu un arvien pazemina to sociālo statusu? Vienlaikus risks, ko var radīt kadru emigrācija, tiek uzdots vai vienīgi par uzskaites problēmu. Ekonomikas ministrijai viena uzskaites sistēma, tai sanāk kadru pārprodukcija. Veselības ministrijai cita – tai sanāk deficīts. Nu radīs trešo, tad redzēs, kam taisnība. Marasms. Varētu saprast, ka Indijā, kur bezmaz miljons mediķu, ir grūtības izsekot kadru plūsmām un situācijai, bet ne jau Latvijā, kura tā lepojas ar savu e-pārvaldi.
Un vēl kas – ja patērētājs nepiedalās vai ir izolēts no reālas kontroles, birokrātijas, pārvaldes kvalitāte top arvien sliktāka un sliktāka. Latvijā nozaru (izglītības, medicīnas, kultūras...) pārvalde nav organizēta tā, lai trīs grupas – nozares politikas noteicēji, nozares speciālistu kopums un patērētāji (pacienti) – pastāvētu saprātīgā, loģiskā mijiedarbībā. Speciālistu kopums vairāk reflektē augšā konstruētu nozaru politiku, nevis veido to. Birokrāts tagad, manuprāt, novietojies starp pacientu un speciālistu. Varbūt tāpēc par savlaicīgas ārstēšanas noteicošo faktoru arvien sparīgāk izvirzās nauda. Lai arī dažādu medicīnas organizāciju Helsinkos, Ženēvā un citās pilsētās pieņemtas deklarācijas apgalvo, ka mediķa misija ir sargāt cilvēka veselību, ka "viņa zināšanām un sirdsapziņai jābūt veltītām šim uzdevumam", realitātē, vismaz Latvijā, birokrātija un lielā mērā arī mediķu kopums noskaņo sabiedrību domāt, ka ārsts tagad ir veselības tirgonis. Protams, cilvēki aizstāvēs labus ārstus, taču uz solidāru pacientu atbalstu mediķi varēs cerēt jo mazāk, jo svešāki tiem kļūs vārdi līdzijušana un līdzpārdzīvojums. Šobrīd šie trīs – pārvalde, mediķi un pacienti – jau šķiet savstarpēji visai atsvešinātas grupas. Šādā situācijā grūti cerēt uz kvalitatīvu, humānu darbības vidi (attieksmi pret cilvēku, lai tas būtu pacients, ārsts vai birokrāts), kas ir viens no galvenajiem kvalificētu ļaužu migrācijas iemesliem.