Septītajā oktobrī sākās desmitais ASV iniciētā kara gads Afganistānā.
Skaidrs, ka Saeima pagarinās Latvijas kontingenta uzturēšanās mandātu. Skaidrs, ka saistības un solījumi ir jāpilda. Bet skaidrs arī, ka klātbūtnes pamatojums meklējams vairāk draugu būšanā, radniecībā, vienu asiņu faktorā, vienas ģeopolitiskas telpas savtīgās interesēs citā telpā nekā mērķos, kas saistīti ar vispārējo drošību, terorismu vai neatkarīgu, civilizētu Afganistānu. Latvija par savu klātbūtni Afganistānā var teikt to pašu, ko Rumānija: "Dalība šajā misijā ir labs veids, kā apliecināt savu lojalitāti kā NATO loceklim un ASV sabiedrotajam. Neraugoties uz grūtībām, ko piedzīvo Rumānijas ekonomika."
Citi iemesli šķiet apšaubāmi. Pirmkārt, salīdzinot ar sākotnēji noteiktajiem šā kara mērķiem, šobrīd liekas, ka par galveno klātbūtnes attaisnojumu kļūst nestabilitāte kā tāda. Šķiet, ka kontrolēta nestabilitāte NATO šajā valstī rūp vairāk nekā patstāvīga stabilitāte. Nav pārliecības, ka 2014. gadā ārvalstu karavīri varētu no Afganistānas pazust. Sākotnējais kontingents Afganistānā bija pieci ar pusi tūkstoši. Tagad tur ir ap 150 000, un nāks vēl klāt. Līdz ar invāziju Afganistānā NATO no reģionālas organizācijas kļuva par globālu. 2003. gada augustā NATO pārņēma starptautisko drošības spēku vadību Afganistānā. It kā toreizējo komandētāju Nīderlandes un Vācijas lūgta. ANO to pieņēma zināšanai kā notikušu faktu. ASV šis jau ir ilgākais nepārtrauktas karadarbības periods vēsturē. ASV Afganistānā ir 39 kara bāzes. To tehniskais un tehnoloģiskais aprīkojums, pēc vācu, franču un krievu avotu ziņām, pārsniedz jaudu, kas nepieciešama rīcībai šīs valsts iekšējā telpā. Rodas jautājumi. Kas šajā telpā ir starptautiskās sabiedrības rīcības subjekts? De iure – ANO, de facto – NATO? Kāpēc terminētai misijai nepieciešama reģiona militarizācija? Šķiet aplam cerēt, ka vietējie spēki savā teritorijā patstāvīgi karos par ārvalstu kontingenta idejām.
Otrkārt, lasot, ka Afganistānā ik gadu jau tiek saražoti 150 miljardi opija devu (25 reizes vairāk nekā cilvēku uz Zemes), ka ASV un NATO klātbūtnes deviņos gados opiātu ražošana pieaugusi 44 reizes, ka šodien Afganistāna ražo divas reizes vairāk heroīna nekā pirms desmit gadiem visā pasaulē, rodas iespaids, ka ne jau terorisma apkarošana, bet narkofabrikas apsardze ir Latvijas karavīru misijas pamats. ANO mandāts esot dots pretterorisma operācijām, nevis narkoražošanas iznīcināšanai. Tātad – Latvijas karavīri apsargā drošības samazināšanās un sabiedrību degradācijas avotu vismaz tajās valstīs, caur kurām iet Afganistānas narkotiku tranzīts un kur tās nonāk. Itāļu avots raksta, ka pēdējos trīs ar pusi gados caur Kabulas lidostu atmazgāšanai uz velns zina kurieni no valsts izvesti 4 miljardi ASV dolāru (Afganistānas IKP 2009. gadā – 13,4 miljardi). Tātad – ārvalstu karaspēks apsargā arī narkoražotāju korumpēto vietējo varu. Bet, tā kā regulāri tiek uzsvērts, ka Afganistānas narkotikas baro terorismu, tad jājautā – kāds ir pozitīvais misijas saldo pēc būtības?
Treškārt, laika gaitā skatoties vai lasot reportāžas no Afganistānas, pastiprinās iespaids, ka atrādīta tiek nevis Afganistāna, bet Holivuda. Piemēram, viens no klātbūtnes mērķiem esot pašas Afganistānas drošības spēku nostiprināšana. Bet kāpēc tad dažādos sižetos redzamie vietējo drošības spēku pārstāvji kā pirms pieciem gadiem bija redzami ar automātu, tā arī tagad redzami tikai ar automātu, retumis – ložmetēju? Kāpēc nav redzams, ka tie rīkojas ar tankiem, artilēriju, aviāciju? Tāpēc, ka nespēj tos apgūt, vai tāpēc, ka glābēji vietējiem neuzticas? Ļoti reti redzams kāds sižets, kas liecinātu, ka elementārajā sadzīvē drošības spēku pārstāvji būtu tikuši vietējiem tuvāk par ielas veikalu letēm vai varas pasākumiem. Ārvalstu karaspēka ilgā klātbūtne nevis novērš, bet veicina Afganistānas tālebanizāciju (deputāte Malalaja Džoja, L"Humanite). Jo tālibi arvien vairāk tiekot uztverti kā brīvības cīnītāji, nevis teroristu balsts.
No Latvijas politiķiem (nevis karavīriem) varētu gribēt skaidras, artikulētas atbildes sakarā ar šā kara faktiskajiem mērķiem un to, cik šie mērķi atbilst Latvijas interesēm. Tāds mērķis kā cīņa pret terorismu šajā teritorijā šķiet jau mīts. Varbūt tas jau sākotnēji bijis mīts. Tāpat kā Irākas atombumba. Taču nu šis mērķis, šķiet, nav vairs valkājams pat mīta līmenī. Tāpēc, piemēram, pērnie piedāvājumi Ķīnai, Krievijai, Irānai iesaistīties Afganistānas jautājuma regulēšanā, runas par mēreno tālibu saukšanu valdībā, jaunā Afganistānas doktrīna... liecina, ka klātbūtnes pamatojumam tiek radīta jauna leģenda. Latvijas politiķi varētu pacensties ja ne pamatot Latvijas labumu, tad vismaz laikus mainīt retoriku atbilstoši partneru jaunajām pieejām.