Vēlēšanas daloties trijās grupās – godīgās; tādās, kur iespējama falsifikācija; falsificētās. Vēlēšanas Latvijā es skaitu pie tādām, kur iespējama falsifikācija.
Tas, ka valstī pat iekšējā oficiālo attiecību līmenī tiek manipulēts ar informāciju; tas, ka sabiedrība tiek barota ar falsificētu informāciju par valsts stāvokli; tas, ka politikas uzdevums te nav bijusi pilsoniskā sabiedrība; tas, ka šajās vēlēšanās "aste luncina suni" (proti – tehnoloģijas luncina partijas) rupjāk nekā citkārt, man dara pieļaujamu to, ka varas partijas var censties ietekmēt vēlēšanu rezultātus iecirkņos, ko tās uzskata par "saviem". Kāpēc lai tie, kuri savā varas ikdienā tik labi apguvuši "uzmešanu", neapgūtu "iemešanu" vēlēšanu dienā?
Manā uztverē vēlēšanu rezultātu (tautas gribas) falsifikācija ir gan tie viltošanas paņēmi, kas tiek īstenoti vēlēšanu dienā un skaitot balsis, gan arī vēlētāju pakļaušana polittehnoloģiju ietekmei.
Piemēram, politiskie partiju reitingi atspoguļojot sabiedrisko domu. Kādu domu? To, kuru nosaka brīva apzināta izvēle, vai to, kas, izmantojot PR, aizvietota ar to vai citu uztveres klišeju? Politiskie reitingi pirms vēlēšanām tik vien kā norāda uz favorītiem un aģitē par tiem. Tie mēģina radīt rezultātu pirms notikuma. Savādi, atrasties kaifā uz ceļa te ir liegts – vari iet bojā pats un cilvēki. Taču lemt par valsts izredzēm apstulbotam te ir ļoti apsveicami. Pat bez šiltes – "politiskais PR ir kaitīgs valsts veselībai". Lai arī nav teikts, kurā gadījumā upuri būs smagāki. Turklāt, jo kuram skaļāka kampaņa, jo vairāk aizdomu, ka šī organizācija varētu cerēt iespaidot vēlēšanu rezultātu sev par labu ar falsifikāciju. It kā pretruna – cilvēki taču cenšas tikt pie varas ar legāliem paņēmieniem, ko viņiem pārmest? Bet, tā kā viņu legālie paņēmieni vairāk saistāmi nevis ar apziņas apskaidrošanu, bet ar smadzeņu skalošanu, tad viņu kampaņu var uztvert arī kā nodrošināšanos ar alibi šādai vai tādai šmugulēšanai. Turklāt Latvijas partiju kampaņā saskatāmi daudzi elementi, kurus uzskata par netīrības pazīmēm ne tikai pašas kampaņas ietvaros (kampaņas maksimāla virtualizācija; gluži vai tenderis kompromata iegūšanā par konkurentiem; kompromata un reitingu falsifikācija; prasības tiesā pret konkurentiem; viltus provokācijas pret sevi vai tiem, kuri asi izteikušies par kādu no šā tirgus spēlētājiem...).
Proti – kampaņa var būt arī preventīvs situācijas "atmazgāšanas" elements paredzamajai vēlēšanu rezultātu koriģēšanai. Nedomāju, ka oktobrī oficiāli tiks pamanīti kādi falsifikācijas gadījumi. Ja vien atkal negadīsies kāda godprātīga apkopēja. Novērotāji šķiet man vairāk dekoratīvs, no "savējo" interesēm sašūts eklektisks, nevis vienots neatkarīgs institūts. Tāds secinājums lielā mērā izriet no to sabiedriski politisko nevalstisko organizāciju "principiem", kuras teicas īstenojam te objektīvu politikas monitoringu. Savukārt vēlēšanu komisiju locekļi man vairāk šķiet no "liekajiem" iztīrīts varas nomenklatūras, nevis sabiedrības inventārs. Pirmā lieta, ko pie zemas tautas uzticības Saeimai un valdībai, manuprāt, vajadzēja izdarīt – pilnībā nomainīt visu līmeņu vēlēšanu komisijas. Vēlēšanu komisiju locekļu rotācija man šķiet veselīguma pazīme, bet to sastāva noturība teju gadsimta garumā – aizdomīga. Tad nav izslēgts, ka tās ir elements kopīgā sistēmā, kurai jāapliecina, ka "uzvara vēlēšanās ir īsākais ceļš uz varu tikai tad, ja uzveikta pati vara".
Turklāt falsifikācija ir laika gaitā tik izkopta padarīšana, ka pa virsu nemētājas, un, lai to dabūtu pie gaismas, vajadzīgs ļoti skrupulozs darbs. Cik nācies lasīt, tik ij vietējie, ij starptautiskie novērotāji likušies kvalificēti vien kādam ierobežotam ārējo pazīmju lokam. Ja arī novērotāji pamanīs tādas lietas kā "mirušās dvēseles"; "ieprogrammētie biļeteni"; biļetenu papildtirāžas, pirmstermiņa balsošanas izmantošana; zīmju sistēma, kas ļauj fiksēt vēlētāju reģistrā no tā izslēdzamos; urnas, kurās biļeteni var atrasties jau pirms balsošanas sākuma utt., u.tml., tad tā viņiem visticamāk būs tīrā cūcene.
Savukārt tie, kuri gribēs teikt kaut ko par falsifikāciju pēc vēlēšanām, izskatīsies nepārliecinoši. Tad "falsifikācija lielākoties būs labākais veids, kā pamatot partijas, personisko zaudējumu". Runāt par falsifikāciju "pa pēdām", ja netiek veikts skrupulozs izziņas darbs, ja nav pārliecinošas liecības par tādām vai citādām manipulācijām, ja nav drosmīgu apkopēju, ir gandrīz bezjēdzīgi. Pat acīmredzamos gadījumos. Floridā savulaik vinnēja Als Gors, bet, tā kā štata rezultāti varēja iespaidot vispārējo vēlēšanu iznākumu, faktiski vinnēja Dž. Bušs, kura brālis bija šā štata gubernators. Nu un kas? Tatārijā vakarā ap iecirkņu slēgšanas laiku savulaik vēl pārliecinoši vinnēja Zjuganovs, bet no rīta – jau Jeļcins. Nu un kas? Savulaik Krievijas prezidenta kandidāts A. Ļebeds teica: "Starptautiskais falsifikācijas standarts ir 5%." Citi teica, ka Krievijā tas sasniedzot 12%. Nu un kas?
Tas nenozīmē, ka Latvijā novērotājiem nav jāskatās un komisijām jāskaita patiesība. Gluži otrādi – jāņem vērā arī tas, ka vēlētāju pasivitāte paplašina manipulāciju iespējas. Novērotājiem jāzina visas pazīmes, kas rada aizdomas, un jālien katrā sīkumā. Piemēram, "ja vēlēšanu iecirknī, kurā ir divi vai divarpus tūkstoši vēlētāju, jau no rīta ir vairāk nekā 50 iesniegumi balsošanai mājās, tad pastāv liela varbūtība, ka te paredzama vēlēšanu falsifikācija". (D. Paramonovs, V. Kiričenko, Vēlēšanu falsifikācijas metodes.) Lai kā negribas, novērotājiem jābrauc līdzi uz "drošajiem iecirkņiem" (cietumiem, kazarmām, pansionātiem, slimnīcām...) un mājām. Jāskatās, vai tur nenotiek aģitācija, vai veciem ļaudīm, kuri teic, ka gribētu balsot par Kadiķīša partiju, netiek stāstīts, ka Kadiķīša partijas biļeteni tikko beigušies, palikuši tikai Pīlādzīša partijas biļeteni, kas arī ir labu labie. Lai kā mēs izturētos pret šīm vēlēšanām, tie, kas ies un balsos, nav pelnījuši tikt piešmaukti jau vēlēšanu dienā.