Beidzot lietas Latvijā nostājas īstajās vietās. Skolas tagad ir "no–līdz". Līdzko beidzas priekšmetu pasniegšana, skola top par komercbodīti, un, ja sīkais grib būt gaismas pilī vēl kādu strēķi pēc stundām, tad šim jāmaksā. Citādi – skolas durvis ciet.
Labi, ka pasaulē viss tiecas nostāties līdzsvarā. Labi, ka Saeimā to saprot. Un tāpēc skolu dehumanizācija tiek kompensēta ar alkohola pārdošanas humanizāciju.
Kā man bija vienaldzīga alkohola tirgošanas laika ierobežošana, tā tagad ir ne silts, ne auksts no tā tirgošanas laika pagarinājuma. Manis dēļ šņabi var tirgot cauru diennakti. Un ne tikai tāpēc, ka arī šeit ir spēkā teiciens "pārdot var, bet pirkt nav obligāti". Arī tāpēc, ka šīm manipulācijām uz vienu vai otru pusi mūsu izpildījumā nav sakara ne ar nodzeršanās ierobežošanu, ne ar pelēkās un melnās zonas izspiešanu no alkohola tirgus. Manā uztverē ar šādiem gājieniem Saeimas līmenī visu veidu spekulanti (ieskaitot pretalkoholisma cīnītājus) te regulē tirgus līdzsvaru. Kurš šajā tirgū jūtas lielāks cietējs, tas raida signālus uz augšu.
Tagad droši vien pienācis laiks tirgoņu sologājienam. Kā ne – ļaudis krīzē gribēs dzert vairāk. Jāver vārti plašāk vaļā. Saeima mums ir šādām lietām tik pretimnākoša. Pēc kāda laika jutīsies nomākti antialkoholisma spekulanti un – Saeima atkal būs pretimnākošana.
Statistiskā aina no šīm manipulācijām kaut cik jūtami mainās vien laikā, kamēr tirgus pēc kārtējā lēmuma pieņemšanas stabilizējas un katrs atrod savas pieturas točkas. Es pat lāgā nezinu, vai alkoholu Latvijā vieglāk tirgot legāli vai nelegāli. Jo nelegālis ir tas, kas viņš ir, bet legālajam tirgonim jāvelk "pelēka", melš, pašas varas apjumtota, piekabe. Katrā ziņā neviens no legālajiem vairumtirdzniecības pārdevējiem, kas mani pazīst, nedod man bodē, ko es gribu. Oi, šito – nē, šito...
Domāt, ka šī ākstīšanās ar šņabja tirgošanas laika bīdīšanu šurpu turpu attīra šo tirgu vai nāk par labu veselīgam dzīvesveidam, Latvijā var tikai ļoti naivs, es teiktu, aprobežots, cilvēks. Šādi gājieni – ij uz vienu, ij uz otru pusi – Latvijas varas izpildījumā ir tikai nodzeršanās reklāma. Jo rada ne jau sabiedriskās apziņas, bet tikai potenciālo patērētāju masas aktivizāciju. Un uz neko jēdzīgāku, neko principiālu, lai tikai nekaitētu šim tirgum, Latvijas vara netiecas. Policija arvien "nezina" ne točkas, ne kontrabandas klātbūtni bodēs.
Politiķi, kopš Latvijā tiek zvanīts par krīzi, spēruši līdz šim platāko reālo soli uzņēmējdarbības veicināšanai – atļāvuši tirgot alkoholu līdz pulksten 23. Urā! Citviet gan netikumus veicinošas darbības tieši krīzes situācijās tiek dozētas vai ierobežotas. Latvija atgriež krānus. Ak, budžetā no tā gaidāma liela nauda? Bet, ja jau krīze, vai budžetā nauda nebūtu lielāka, ja monopolizācijas ideju te attiecinātu ne tikai uz augstskolām un teātriem, bet arī uz spirtotiem dzērieniem? Raugi, Skandināvijā alkoholu var tirgot naktīs, bet tikai valsts vairumtirdzniecības tīkli (Alko, Systemboliget, Vinbud...). Tiesa, liela daļa šo veikalu naktīs nemaz nestrādā. Savukārt Francijas un Vācijas DUS esot aizliegts tirgot alkoholu dienā – no pulksten 10 līdz 18. Šajās valstīs politikas līmenī pirmā rūpe tomēr nav par šņabi, bet par cilvēku. Latvijā – otrādi. Tāpēc šeit, lai kā Saeima grozītos, nodzirdīšanas politikas svars pret veselīga dzīvesveida politikas svaru ir tāds pats kā polša svars pret tās uzlīmes svaru, kas antialkoholiski reklamē to vai citu nāves dziru.
Bet, ja runā par alkohola tirgus ekonomisko (ekonomijas) makroainu, tad Latvijā arī šodien tā droši vien ir proporcionāli līdzīga tai, kāda sniegta Eiropas Komisijas atskaitē Alkohols Eiropā: sabiedrības veselības aspekts (2007., ec.europa.eu). Nodokļos no alkohola ES 15 valstis 2001. gadā iekasēja 25 miljardus eiro. Savukārt alkohola lietošanas radītie materiālie tēriņi bija (atskaitē – 2003. gada vērtējums) 125 miljardi eiro (saskaņā ar citām aprēķina metodikām no 79 līdz 120 miljardiem). No šiem 125 miljardiem 59 miljardi – zaudējumi, ko dod darba ražīguma kritums. Nemateriālie alkohola lietošanas radītie tēriņi (ciešanas, nāve, sociālie, kriminālie aspekti...) – 270 miljardi eiro (citas metodikas: 150– 760 miljardi). Tātad: 25 pret 395. Toties tagad vismaz skaidrs, ko Saeima tur par ekonomikas galveno balstu. Dzērājus.