Vai vēl ir iespējams padarīt Latviju par plaukstošu valsti?

 
©F64 Photo Agency

Manuprāt, ārkārtas situācija Latvijā sāka iestāties jau tad, kad Latvijas demogrāfiskā aina dažādu iemeslu dēļ kļuva kritiska un iedzīvotāju skaits valstī saruka bezmaz par miljonu. Ne jau Covid-19 sērga pie tā vainīga.

Ārkārtas situācijas iespaidu pastiprina arī vēstis par to, ka slimnīcas un ambulances atsaka atbalstu ikdienas, «ierindas» pacientiem, kuriem tostarp ir nepieciešama visai nopietna palīdzība. Pēdējo pāris nedēļu laikā man, būtībā nepazīstamam tipam, par šādu attieksmi ir sūrojušies 14 cilvēku. Un atkal - ne jau Covid-19 sērga kā tāda te vainojama. Un vēl - varas attieksme pret pašvaldību reformu un ar to cieši saistīto skolu tīkla reorganizāciju. Nupat vēlreiz pārskatīju to lielo publikāciju čupu, kas man veltīta ATR, un nevienā (!!!) centrālās varas piedāvājumā, nevienā (!) gadījumā neatradu reljefi, profesionāli, argumentēti, kompleksi pamatotu konkrētās teritorijas uzplaukumu (sociālu, izglītības, veselības, ekonomikas...) pēc piedāvātā reformas varianta īstenošanas. Un atkal - es arī te neredzu iemeslus vainot Covid-19 uzplūdus.

Un tad es sāku domāt par to, ka te kaut aiz matiem tomēr jāpievelk arī politika. Tāpēc, ka valsts vara vairākās desmitgadēs pa īstam tā arī nav spējusi vai nav gribējusi kā pienākas savest kārtībā ne mūsu valsti, ne mūsu sabiedrību. Piemēram, kāpēc gan starp mūsu paaudzēm, gan starp mūsu valsts etniskajām kopienām arvien pastāv šķirtne? Varbūt tieši tādēļ mēs nereti mēdzam, piemēram, apgalvot, ka mums trūkst spēcīgu, situācijai adekvātu līderu. Kāpēc mēs neesam tos atlasījuši, veidojuši, radījuši? Kāpēc jaunāko paaudžu (zem 40 gadiem) prāts, uzņēmība, entuziasms valsts būves, valsts politikas, varas lietās arvien atpaliek no vecāko paaudžu (virs 40) marasma un konkurence šajā jomā, manuprāt, arī te sen ir ļoti vāja. Un arī te Covid-19 nav vainīgs. Tā ir mūsu pašu sērga.

Un vēl - sazin kāpēc

biju iedomājies, ka trīsdesmit gadu pēc neatkarības atjaunošanas mūsu sabiedrībā astoņdesmito deviņdesmito gadu mijā visai populārajām attiecībām, pozām, ar kurām tika gribēts turēt Latvijas tautas naidā, šobrīd, vismaz savās agresīvajās formās, vajadzētu būt sen izslimotām. Bet - izrādās - tā gluži vis nav. Piemēram, Maskavā, izdevniecībā Kņižnij mir šogad iznāca rīdzinieka, Rīgas domes deputāta Ruslana Pankratova grāmata Salaspils uzraugu pēcteči. Kas jāzina par Latviju? Manā uztverē Pankratova kungs savā darbā nav centies kaut cik gudri un sistēmiski attīstīt to, kas mūsu kopienu attiecībās te noticis pēdējās desmitgadēs, bet pamatā atkārto tos pašus vecos attiecību uztveres stereotipus, kādi tika lietoti astoņdesmito deviņdesmito gadu mijā. Es piekrītu grāmatas ievada autora Andreja Fursova rakstītajam, ka grāmata var sniegt informāciju nopietnām pārdomām (kādas nu kuram pārdomas radīsies - cita runa), bet stipri šaubos, vai tā var būt «patriotisma un pilsoniskās drosmes piemērs». Manā uztverē šodien lielu drosmi nevajag, lai kaimiņvalstī arvien lietotu mūsu kopienu attiecību tagadnes raksturošanai padomju režīma atbalstītāju tā laika retoriku. Piemēram: - Latvijas politika arvien ir atklāti rusofobiska, tiek mēģināts nogalēt, ja ne miesu, tad krievu dvēseli, bet par seksuālo, etnisko mazākumu stāvokli it kā norūpētā pasaules sabiedrība šajā gadījumā uzvedas kā ūdeni mutē ieņēmusi; - tiek uzsvērts, ka daudzi krievi Latvijā arvien ir nepilsoņi, kuru statuss krasi ierobežo šo cilvēku kultūras un pašattīstību; - protams, nav notikusi arī nekāda vēstures, pagātnes analītiska izvērtēšana. Tās pašas vecās dziesmas par Kārli Ulmani, par sliktajiem leģionāriem un labajiem padomju karavīriem... Vārdu sakot, arī šodien Latvijā pie varas ir to ļaužu pēcteči, kuri apsargāja Salaspils koncentrācijas nometni, vajāja ebrejus un sadarbojās ar gestapo. Tā, lūk!

Kā ar to tikt galā? Vai ar to vēl ir iespējams tikt galā? Vai ir iespējams padarīt Latviju par plaukstošu valsti? Domāju, ka vēl ir iespējams, bet atbilstošu resursu mobilizācijai tam būs jāvelta ārkārtīgas pūles. Ja jau, piemēram, tiek rakstīts (Sestdiena, 17.-23. aprīlis), ka «Latvijas valstspiederīgo atgriešanās mājās ārkārtējās situācijas apstākļos mūsu valsts vēsturē ir bezprecedenta gadījums», tad acīmredzot būs vien jāpacenšas gudri un būtiski mobilizēt iekšējos resursus un turklāt jāiemācās rīkoties pašiem ar savu galvu. Nevis jāļaujas, lai tās groza sveši. Būs vajadzīgs jauns skatījums uz savu valsti. Būtībā jauna, nākamajām mūsu paaudzēm pievērsta valsts paradigma.