Vienaldzība pret tautu neatbrīvo varu no atbildības
Jau labu laiku es «kolekcionēju» valstī likvidētās vai «reorganizētās» sociālo pakalpojumu iestādes. Manā sarakstā to jau ir daudz, ļoti daudz. Un ne par ko citu, kā vien par valsts politiķu nemākulību, neprofesionalitāti, man šis saraksts neliecina. Frāzes, konstatācijas, ka «valstī samazinās iedzīvotāju skaits» vai ka «pastāv kritiska situācija ar bērnu dzimstību», man nav vis attaisnojums kāda bērnudārza vai kārtējās skolas likvidācijai, bet tikai un vienīgi apliecinājums šai nu jau pārlieku ieilgušajai Latvijas politiķu un izpildvaras nemākulībai un neizdarībai.
Ja valsts vara sludina sevi par demokrātiju, tad kāpēc tā arvien vairāk attālina pakalpojumus no iedzīvotājiem, no cilvēkiem? Kā tas saskan ar pašu sludinātās iekārtas principiem? Kāpēc dažu desmitu gadu laikā kopš neatkarības atgūšanas nav stabilizēta demogrāfiskā aina valstī, kāpēc nav spēts gādāt par kaut cik izlīdzinātu apdzīvotības pārklājumu? Domāju, ka tam pamatā nav vis kādi ekonomiski iemesli, bet gan varas vienaldzība attieksmē pret savu tautu un tās likteņiem. Jā, mēs šo varu šā vai tā ievēlējām. Taču tas ne mazākā mērā neatbrīvo to no atbildības par savas rīcības kvalitāti. Ja attieksmē pret savu tautu un valsti spējat būt vien idioti - protieties!
Šo tekstu sacerēt mani mudināja Ainas zvans no Suntažiem, kura teica, ka tur grasās likvidēt pasta nodaļu. Tagad varbūt nākšoties braukt pēc pakām uz trīsdesmit kilometru attālo Madlienu. Kā izbijis suntažnieks es mazliet zinu šo vidi un tās apkārtni. Vērtējot visu koptelpu, lēmums atsacīties no pilnvērtīgas pasta nodaļas šajā vietā man liekas nesaprātīgs un ļoti negatīvs. Lasīju, ka Latvijas pasts katru gadu slēdzot vai reorganizējot vairākus desmitus pasta nodaļu visā valstī. Jo, redz, samazinās iedzīvotāju skaits un dažu pasta nodaļu dienā apmeklē vien divi cilvēki. Un tas ik gadus radot uzņēmumam vismaz vienu miljonu eiro lielus zaudējumus. Es teikšu - paši vainīgi! Jo vairāk, ja tiek rakstīts, ka pasta nodaļas likvidētas vai reorganizētas jau vairāk nekā 170 Latvijas vietās, tā nav pasta organizāciju, kuras nu vaimanā par ienākumu trūkumu, tā ir valsts politikas problēma. Attaisnošanās ar vispārējās situācijas provocētu tukšību. Lai arī pasta nodaļu ekonomiskie zaudējumi manā uztverē ir vien lokāla problēma, kurai nepieciešams valstisks risinājums. Bet lēmums par pasta nodaļu slēgšanu sestdienās un svētdienās, manuprāt, ir krasā pretrunā ar pasta misiju.
Tātad - kā viens no valsts (!) politikas infrastruktūras pamatelementiem (sakari, informētība...) jūs paši neesat savlaicīgi un atbilstoši situācijai gādājuši par to, lai strādātu kā pienākas. Ko tik visu par jums nenākas lasīt! Un - es pats arī braukāju pa valsti, fiksēju likvidētās pasta nodaļas, apzināti iebraucu tuvākajā, kas vēl strādā, bet nereti skatos - cilvēki ir, taču tikai pie viena no, teiksim, trijiem kases lodziņiem sēž kundzīte un kaut ko dara. Kur pārējās? Es te nemaz nerunāju par to, ka pasts allaž ir bijis visai svarīga cilvēku savstarpējas komunikācijas vieta.
Latvijas pasta «nelaimes», par kurām tika vēstīts jau 2018. gadā, es pamatā uztveru kā Latvijas pasta kāri attaisnoties ar savu ekonomisko nabadzību. Man tas liecina tik vien kā par nespēju vai nevēlēšanos (?) adekvāti un laikmetīgi novērtēt izmaiņas komunikāciju, paša pasta sakaru būtiskajā telpā. Protams, es šo visu saistu arī ar lēmumu, piemēram, atteikties no šā gada 30. aprīļa izdot Neatkarīgo Rīta Avīzi drukātā formātā. Lai ko ar’ domātu Mediju nama vadītāji, Neatkarīgās pāreja tikai uz digitālo formātu patlaban nozīmē avīzes prestiža kritumu. Īpaši to cilvēku acīs, kam tagad pāri piecdesmit un kuriem «papīra» formāts ilgus gadus liecinājis par pilnīgi konkrētu kultūras tradīciju. Domāju, ka šī kaut kādā mērā ir arī ekonomiska kategorija.
Es piekrītu cilvēkiem, kuri teic, ka šajā laikā daudz zaudēsim, bet, iespējams, ka daudz arī iegūsim. Izdzīvos drosmīgie, kuri spēs mainīties. Tagad ir laiks pašizaugsmei, ir laiks jaunu dzīves plānu un mērķu izvirzīšanai. Latvijas pasts šajā kontekstā, ja ņemt vērā tā misiju, uzvedas kā situācijas bremze un vaidētājs, nevis kā komunikatīvā laukuma paplašinātājs.