Kur ir profesionāls problēmas risinājums?

Šo es atcerējos, izlasījis vai saklausījies lērumu politiķu un mediju pārstāvju spriedelējumu par tā saucamo koronavīrusu (starp citu, to atklāja 1960. gadā). Man arvien vairāk sāk likties, ka pasauli un Latviju tajā skaitā piemeklējusi nevis kāda medicīniska, veselības rakstura, bet drīzāk politiska pandēmija. Vai publiskās telpas histērija, kurā diemžēl iesaistās arī mediķi. Var jau būt, ka es te pārspīlēju, tomēr pirms visām publiskajām medicīnas profesionāļu, politiķu un arī kolēģu žurnālistu pļāpām par šo koronavīrusu es būtu gribējis skaidri un precīzi zināt vismaz divas lietas. Pirmkārt, skaidru, precīzi noteiktu un profesionāli pamatotu uzvedības modeli tām cilvēku grupām, kuras tiek uzskatītas par inficētām, un arī tām ļaužu grupām, kuras par tādām uzskatītas netiek. Policejisku metožu lietojums šajā sakarā man šķiet pagalam liekulīgs. Otrkārt, es gribētu zināt precīzu, profesionāli argumentētu ārstniecības (vai vismaz pienācīgas profilakses) kursu tiem cilvēkiem, kuri tiek uzskatīti par inficētiem ar Covid-19. Jā, jā, var teikt, ka vēl nav efektīvu preparātu, lai tiktu ar to galā. Bet sakiet, kas liedz valsts varai sagatavot pienācīgu un pietiekamu šī vīrusa profilaktisko telpu, lai vismaz inficēto karantīna nebūtu jāpārkrauj uz veselo ģimenes locekļu pleciem? Ko vaidēt, ka mums likumi nav tādi, kā vajag, tie neļauj, neparedz to un šito? Nav ko muldēt bezgalīgās ārkārtas sēdēs, mainiet likumus atbilstoši situācijai piecās minūtēs. Ja pie mums gaidāma masveida saslimšana vai tiek prognozēts ļoti liels skaits iebraucēju no inficētām zemēm, kas liedza laikus sagatavot viņu izolācijai (karantīnai) pienācīgas telpas un pietiekamu gultu skaitu? Domāju, ka Latvijā (ne tikai Rīgā) šādas telpas ir. Un, ja vajag, arī visu pasauli nebūtu pārāk grūti ielikt karantīnā. Tikai nevajag taisīt no nopietnas problēmas publisku cirku! Ieinteresētiem ļautiņiem jāpārstāj pelnīt ar paniku un tukšas informācijas tiražēšanu. Ak, mums trūkst medicīnas darbinieku! Kas tad liedz krīzes situācijā (ja tāda patiešām pastāv) «iesaukt» veterānus, volontierus. Pat es savulaik esmu mācīts sniegt pirmo medicīnisko palīdzību. Varbūt varu noderēt. Bail man nav. Bet pagaidām muldēšana (arī mūsu - žurnālistu), manuprāt, diemžēl valda pār centieniem rast situācijai reālu, efektīvu risinājumu.

Bet, atkārtoju, es gribētu redzēt visu (!!) ar šo nelaimi (jā, tā ir nelaime) saistīto informācijas apjomu un tā profesionālu novērtējumu visā pasaulē un katrā valstī atsevišķi. Kāpēc Itālijā saslima tik, bet Vācijā, Krievijā vai Zviedrijā - tik? Cik tad ilgi vēl būs jācieš ar šo nelaimi saistītā pamatā politiķu muldēšana?

Es piekrītu vairākām akadēmiķa, profesora Ivara Kalviņa atziņām (skat. NRA,18.03.). Piemēram: «Lai kaut ko darītu, ir jābūt finansējumam. Bet tā nav - kā vienmēr. Valdība mūs orientē uz teorētiskiem, nevis uz pielietojamiem pētījumiem, mudina mūs publicēties prestižos žurnālos. Mums gandrīz vai nemaz nav uz mērķi orientētas valsts budžeta finansētas zinātnes. Valsts pētījumu programmas likvidēja gandrīz pilnībā, tieši tāpat kā uz tirgu orientēto pētījumu grantus.» Vai: «Mēs esam paklausīgi kā bērni. Ja ASV nav atzinušas kaut kādas konkrētas zāles, ja ES nav atzinusi - tad šo zāļu nav! Taču Ķīna koronavīrusa plosīšanās laikā paguva izmēģināt virkni preparātu un par trim no tiem tika atzīts - ir efekts!»

Kas tik viss saistībā ar šo Covid-19 nav pasaulē sarakstīts! Infodēmija, informatīvā epidēmija... Šķiet, jāpiekrīt, ka veselais saprāts arī te pagaidām turpina zaudēt bailēm, histērijām un arī profesionālās ētikas trūkumam. Vai Latvijā kāds intelektuāls gudrinieks maz ir aizdomājies līdz tam, kā sakopt mūsu uzvedību visos tās izpausmju līmeņos šajā situācijā? Nezinu! Jo publiskā vide mūs pamatā baro ar emocionāliem, nevis lietišķiem, profesionāliem tekstiem.