Man nav īpašu pretenziju pret Krišjāņa Kariņa vadīto valdību. Tā manā uztverē ir tipisks politiskās varas izpildorgāns. Politiska mēbele. Un, ja visai daudzi domā, ka Saeimā šobrīd ir visai liels haoss, tad valdībai tagad klājas visai grūti.
Man, to redzot, ir visai lielas pretenzijas ne tik daudz pret izpildvaru, cik pret lēmējvaru, pret esošās 13. Saeimas pozīcijas rīcībspēju. Jo, manuprāt, tā nespēj kvalificēti un pietiekami solidāri noteikt valdībai valsts kursu, tā nespēj sniegt valstij pienācīgu tautsaimniecisku uzstādījumu. Kariņa kungs manā uztverē nav vis savas jomas līderis, bet tik vien kā korekts likumdevēja aptuveno nosacījumu izpildītājs. Tātad patlaban es uzskatu, ka pārmetumi šai valdībai (pilnīgi pamatoti pārmetumi) galvenokārt tomēr izriet no lēmējvaras (šīs Saeimas) nespējas savest kārtībā valsti. Piemēram, man tagad nav skaidras pat tādas it kā sekundāras lietiņas, kā - no kurienes, no kādiem tautsaimnieciskiem resursiem tiks dabūta nauda kaut vai skolotāju algu pielikumam? Vai no to pašu skolotāju aplikšanas ar lielākiem nodokļiem?
Es arī, līdzīgi Danam Titavam (skat. NRA 5.02.2020.), pievērstu sevišķu uzmanību tam, ka «valsts ļoti spēcīgi stagnē un vēl spēcīgāk stagnē politiskais process. Politiskais process jau ir ideju sadursmes, diskusijas un šo ideju radīšana. Politiskā procesa uzdevums jau nav ražot normatīvos aktus. Tos ražo ierēdņi. Savukārt politiskā diskusija kā tāda šobrīd neeksistē». Ja tas tā, kādu valsts nākotnes perspektīvu Latvijas varas augstākie ešeloni spēj iezīmēt un direktīvi pasludināt par valsts politikas kursu? Pagaidām šādu tendenci nesaskatu.
Drīzāk piekrītu tiem, kuri uzskata, ka vara orientējas uz primitīviem vēlētājiem, kas cer gūt viņu balsis ar populistiskiem piegājieniem, nevis tādu politiku, kura mūs - pilsoņus - reāli nodarbinātu valsts un mūsu pašu labklājības labad.
Intrigas valdībā, partijās, kuras starp dažādiem tās cilvēkiem, manuprāt, ir bijušas visai viegli pārvaramas, manuprāt, skaidrāk par skaidru atklāj to, ka šiem it kā politiķiem nav sava politiska virsuzdevuma, kādēļ tie dod priekšroku nevis partiju konsolidācijai, bet politiskai prostitūcijai.
Ja arī ritms, «kas pašlaik ir valdībā, nav darbu motivējošs» (R. Nemiro, Diena, 17.02.2020.), kas liedz šo skolniecisko sentenci profesionālā polemikā pārvarēt?
Kas liedz, piemēram, operatīvi un principiāli izpildīt to, kas tika solīts mediķiem vai studējošajiem? Ja jau tika solīts? Vai varbūt līdztekus brašajām koronavīrusam veltītajām pozām un pļāpām ir gādāts par šīm pļāpām un iespējamiem reāliem riskiem atbilstošu profesionālu infrastruktūru valstī? Vai varbūt retorikai par to, ka jāveicina tranzīts caur mūsu valsti turp un atpakaļ no rietumiem uz austrumiem, ir sekojis atbilstošs politisks pamats? Nav! Apgalvojumam, ka «pārmaiņas tiek virzītas uz vienu mērķi - lai visi Latvijas iedzīvotāji dzīvotu labāk, lai valsts prātīgi, atbildīgi un caurskatāmi lietotu nodokļu maksātāju naudu» (K. Kariņš), es pagaidām neredzu valsts politikā pienācīgu apliecinājumu.
Vai Kariņa valdība ir pirmā pēcoligarhu laikmeta valdība, par to es stipri šaubos. Ir mainījušies tik vien kā figuranti, nevis sistēmas principi. Pārsvarā vai visi ministri pagaidām izpaužas īstermiņā, nevis atvēzējas savās nozarēs ilgtermiņam. «Šī koalīcija ir darbojusies kā vēzis, gulbis un līdaka, katrs velkot uz savu pusi, jo ir pieci dažādu interešu vadīti partneri, kas savas intereses absolūti neslēpj» (F. Rajevskis, Diena, 23.01.2020.).