Ja vaina tiek vienam, tad atbildība jāatklāj pilnā spektrā

 
©F64 Photo Agency

Iznāk, ka Zolitūdes traģēdijā visvairāk vainīgie ir cietušie. Iznāk, ka cietušos var saukt pie atbildības visoperatīvāk. Zārkā un – bedrē. Zārkā un – bedrē. Viss! Gali bedrē! Jāsāk domāt, ka tie pircēji, kas tur todien bija, uzgāza sev uz galvas veikala griestus paši.

Jo, redz, lai noskaidrotu faktiskos vainīgos vajadzīgi bezmaz desmit un varbūt vēl vairāk gadu. Un ij tad iznākums manā uztverē atklāj vien Latvijas pārvaldes sistēmas profesionālo zemiskumu. Jo, piemēram, kas tad liedza būvuzraugiem laikus ķert to inženieri pie rokas un teikt: «Vecīt, tu rīkojies aplam, tu rīkojies bīstami!» Pat vecos laikos, kad saskāros ar darba drošību aviācijā, man bija vismaz trīs kontrolētāji.

Jā, es uzskatu, ka Zolitūdes traģēdija ir valsts mēroga nelaime, nevis tik vien kā drausmīgs ārkārtas negadījums vienā no Rīgas mikrorajoniem. Taču šo gadu laikā kopš 2013. gada es neesmu pieredzējis notikumam, tā mērogam adekvātu valsts varas, valsts pārvaldes līmeņa attieksmi pret to. Nedz politisku, nedz arī tiesisku. Es piekrītu biedrības Zolitūde 21.11. vadītājai Regīnai Ločmelei-Luņovai, ka tiesas spriedums konkrētajā lietā ir pilnīga valsts apsūdzības iznīcināšana. Uzsveru - valsts (!). «Tas ir farss un spļāviens sejā cietušajiem un visiem Latvijas iedzīvotājiem.» Tāpēc, lai kāds ar būtu konkrētās tiesas lēmums par vienu konkrētu cilvēku, es tomēr gribētu redzēt šīs traģēdijas cēloņu un arīdzan seku novērtējumu pilnā visa šā procesa kopainā.

Manuprāt, tiesas gala ziņojumam būtu jāsatur konkrēts visu (!) ar šo ēku, ar šo traģēdiju saistīto cilvēku un organizāciju vērtējums. Es jau minēju būvuzraugus, taču jāvērtē arī citi iesaistītie speciālisti, pasūtītāji, būvorganizācijas utt. Es te nerunāju par tiesas fiksētu, pietiekami (cerams) pamatotu vainu, bet par visu ar šo traģēdiju saistīto personu un institūtu atbildību. Manā uztverē tai vajadzēja būt pilnā mērā fiksētai jau pirms vairākiem gadiem, bet, ja nu tas tā nav noticis, tad šim atbildības spektram pilnā mērā jāatklājas tiesas gala spriedumā. Līdz ar pamatotu, profesionālu argumentāciju un katram no mums saprotamiem, neaizplīvurotiem secinājumiem.

Kā gan savādāk mēs varam tiem desmitiem bojāgājušo un desmitiem šajā traģēdijā smagi cietušo tuviniekiem lūgt atbilstošu varas piedošanu par notikušo? Ir jābūt skaidrai definīcijai arī saistībā ar pārējo šajā lietā sākotnēji it kā apsūdzēto darboņu apsūdzībām. Kāpēc tās tika noraidītas? Vārdu sakot, kompetentiem varas, Latvijas tiesību sistēmas orgāniem ir skaidri un gaiši, katram cilvēkam saprotami jāpamato, kāpēc galu galā būvinženieris Ivars Sergets ir vienīgais vainīgais šajā lielajā traģēdijā.

Jo vairāk, ja tiek sacīts, ka izmeklēšanas kvalitāte bijusi «vienkārši katastrofa» (I. Sergeta aizstāvis Artūrs Zvejsalnieks), un tiek atzīts, ka Latvijai nav pieredzes nopietnu tehnogēnu katastrofu izmeklēšanā, tad - vai šis gadījums nebija tas labākais iemesls, lai gūtu kaut cik profesionālu pieredzi šādās lietās, nevis pamestu tos, kas nogalināja vairākus desmitus cilvēku, bez atbilstoša soda?

Jā, vainīgo, izņemot vienu, šajā būšanā oficiāli pagaidām tiešām nav. Tātad šis process, kurā manā uztverē vajadzēja un varēja rast pilnīgu skaidrību jau pirms četriem pieciem gadiem, turpināsies. Lai cik stulbi neliktos, tas ir loģiski. Stulbi tas ir tāpēc, ka valsts vara, valsts pārvalde, tiesu iestādes nespēj kā pienākas profesionāli definēt notikušā mērogu un būtību. Bet loģiski tas ir tāpēc, ka cilvēki tomēr vēlas skaidri zināt, kas konkrēti vainojams viņu tuvinieku bojāejā vai ciešanās. Turklāt valsts varas attieksme arvien, cik var spriest (būvniecības pasūtījumu regulējums politikas līmenī utt.), lokalizē šo situāciju. Proti - tā ar savu attieksmi nekādi neizslēdz līdzīgu gadījumu atkārtošanos. Un tieši tāpēc cilvēkiem ir jābūt modriem. Paldies visiem ar Zolitūdes traģēdiju saistītajiem par viņu centieniem savu mīļo dēļ.