Latvijas reģioni – jau kolonijas?

 
©F64 Photo Agency

Varai katram valsts pilsonim, katram tās cilvēkam mūsu iekārtā ir jābūt viegli (!) pieejamai. Vai tas mazgadīgs bērns, vai tas invalīds, vai simtgadīgs sirmgalvis.

Man šķiet, esmu izlasījis vai visu publiski pieejamo un oficiālo tā saucamās reģionālās vai administratīvi teritoriālās reformas (ATR) autoru un tās ieviesēju saražoto informāciju, bet šajā tekstu kopumā es apliecinājumu tam, ka vara kļūs cilvēkiem tuvāka, diemžēl neatrodu. Es neatrodu tur valsts varas garantijas šai tēzei. Jo vairāk - es šajos tekstos nesaskatu kvalitatīvu (!) pamatojumu, profesionālas (!) garantijas arī tam, ka, pateicoties tieši šādai reformai, ikviena Latvijas teritorija, ikviens reģions un valsts kopumā katrā tās nomalē piedzīvos stabilu un ilgu uzplaukumu visās cilvēku un pašas valsts rīcības jomās un izpausmēs. Es nesaskatu pamatu apgalvojumam, ka cilvēki, pateicoties šai reformas shēmai, taps «bagātāki un laimīgāki». Jo ministrija (VARAM) nevīžo atklāt cilvēkiem pat to - kādas konkrēti ražotnes tā paredz veidot jaunajā pašvaldībā, lai cilvēki taptu «bagātāki un laimīgāki». Tāpēc pagaidām es šo reformu vērtēju vien kā mehānisku (!) iegribu un visai daudz kur cilvēku vēlmēm pretēju savārstījumu.

Līdz janvāra beigām Latvijas pašvaldības taču jau laikam ir izteikušas Saeimai savas domas par šo administratīvi teritoriālo reformu. Saeimā tās vērtējumam tapusi speciāla komisija. Ja raudzīties uz Saeimu, tad es lielā mērā piekrītu piedāvājumam, ko izteicis Jaunās konservatīvās partijas (JKP) pārstāvis, bijušais Balvu novada domes priekšsēdētājs, man ļoti cienījams cilvēks Andris Kazinovskis (skat. Latgales Laiks, 24.01.2020.). JKP frakcija ierosina paralēli vietējā pašvaldību līmeņa apvienošanai veidot arī reģionālo līmeni. Andris teic: «Uzskatu, ka ir jāmaina valsts pārvalde. Juris Pūce piedāvā apvienot mazākos novadus ar lielākajiem, bet negarantē, ka tādējādi palielināsies finansējums, ka iedzīvotāji varēs saņemt labākus pakalpojumus. Pēc garām diskusijām panācām, ka Nacionālajā attīstības plānā (NAP) iekļāvām ceturto mērķi - reģionālā attīstība. Tas ļauj Eiropas Savienības (ES) struktūrfondu līdzekļus jau konkrēti reģioniem. Tas ir pirmais solis. Otrais būtu izveidot administratīvos reģionus, nododot tiem daļu ministriju un pašvaldību funkciju. Galvenā funkcija būtu reģionālā plānošana, kas sakristu ar NAP un ES plānošanas perioda mērķiem. (..) Pašvaldības ir konkrētas teritorijas, kurās jābūt garantētiem ieguldījumiem. Mazās pašvaldības, piemēram, Ludzas, Dagdas novads, konkursos nespēj konkurēt nedz ar Rīgas apkaimes lielajām pašvaldībām, nedz ar Rēzekni un Daugavpili. Latvija jau ir atpalikusi no Lietuvas, kur šim plānošanas periodam ir izveidoti divi reģioni - Viļņa un pārējie Lietuvas apgabali.»

Principā es šai Andra idejai piekrītu, taču arī šajā gadījumā man gribētos redzēt to pamatotu ar varas perfekcionismu visos līmeņos. Vārdu sakot, ar profesionālu, demokrātiskai iekārtai patiešām piedienīgu un efektīvu varas attieksmi pret savu tautu un valsti. Pagaidām es to nesaskatu nedz centrālās varas (arī VARAM), nedz arī vairāku pašvaldību attieksmē.

Diemžēl arī es nedzirdu ne Jura Pūces, ne finanšu ministra Jāņa Reira, ne deputāta Arvila Ašeradena kvalificētu pamatojumu tam, kāpēc viņi ir pret reģionu veidošanu un kamdēļ pārmet Andrim separātismu. Pats Andris teic: «Mana atbilde šiem pārmetumiem ir: cilvēki, kas līdz šim bijuši pie varas, grib saglabāt centralizētu valsts pārvaldi un centralizēti pārvaldīt arī valsts budžeta un ES līdzekļus. Otrā medaļas pusē separātismam ir koloniālisms, un, ņemot vērā to, ka no reģionu teritorijām ir izsūknēti resursi, tās ir novājinātas, Kurzemi, Vidzemi, Zemgali un, it īpaši, Latgali, iespējams, jau var salīdzināt ar kolonijām.»

Atklāti sakot, iecerētā ATR mani ļoti nopietni nodarbina ne tikai nākamās tā saucamās vietējās varas kvalitātes, bet arī gluži vai katras sociālas nozares (izglītība, veselība, kultūra...) kvalitatīvo izredžu līmenī. Es centīšos tās apzināt, bet pagaidām neredzu pienācīgu partneri, ar ko es varētu šajā sakarā kvalificēti polemizēt. Ja tāds ir, lai piesakās. Turklāt es uzskatu par svarīgu Dienas (24.-30.01.2020.) uzdoto jautājumu: «Vai pašvaldību deputātiem būtu jākļūst par pilna laika nodarbinātajiem ar attiecīgu atalgojumu?» Te, ņemot vērā ATR virzību un kvalitāti, es vairāk sliecos piekrist LU profesoram Mārim Pūķim, ka tam tā ir jābūt.

Man ir vēl ko teikt, bet tagad aizveros.