Mana sievasmāte bija onkoloģe. Mirdza Rošonoka. Laiku pa laikam redzēju viņu mājās raudam, ja kaut ko kaut kādu iemeslu dēļ nebija izdevies darbā padarīt kā nākas.
Bet nu režisore Rita Broka, kura kopā ar Alice Kristin Haugen uzņēmusi filmu par unikāliem onkologiem, kas izārstē vēzi pat ceturtajā, faktiski neārstējamā, stadijā, vēsta man, ka ierēdņi izstrādājuši Onkoloģijas centra likvidācijas plānu, kura realizācija jau esot sākusies.
Kopš 2005. gada Latvijas Onkoloģijas centram vairs netiek iepirkta jauna tehnika, instrumenti vai jauni ķīmijterapijas preparāti. Tāpat arī nekas netiek remontēts vai renovēts. Mediķu pamatalga mēnesī svārstās no 330 līdz 700 eiro, un nevienam no darbiniekiem nav veselības apdrošināšanas polises. Ko tas nozīmē onkoloģijas slimniekiem? Kam tas ir izdevīgi? Kas tad īsti notika 2005. gadā, un kas notiks tuvākajā nākotnē, ja paši pacienti neiesaistīsies Latvijas Onkoloģijas centra glābšanā, jautā Rita.
Filmas varoņa, daktera, profesora Armanda Sīviņa pacienti pārsvarā ir cilvēki no laukiem un reģionu pilsētām - tādi, kuriem ir noteikta ceturtā, neārstējamā, vēža stadija. Lauku ārsti zina - vienīgais glābiņš ir dakteris Sīviņš no Latvijas Onkoloģijas centra. Tās ir ļoti komplicētas un laikietilpīgas operācijas, kuras ilgst sešas un vairāk stundu katru dienu, piecas dienas nedēļā, jo zemā atalgojuma dēļ operāciju bloka personāls ir sarucis uz pusi. Vairāk nekā puse personāla ir aizbraukuši strādāt uz Vāciju vai Zviedriju, kur speciālisti no Latvijas Onkoloģijas centra kotējas augstu. Vēl viens bēdīgs fakts ir, ka arī operāciju bloka anesteziologu skaits ir krietni sarucis, bet, kā zināms, bez narkozes operācijas nenotiek. Bet par dakteri Sīviņu pacienti saka: «Viņš uzdāvina mums otru dzīvi.»
Rita raksta: «Pirms sākām filmēt, mēs nezinājām, ka Latvijas Onkoloģijas centra reālā dzīve ir daudz skarbāka, nekā iedomājāmies. Smagie darba apstākļi un zemais atalgojums ir iemesls, kādēļ Onkoloģijas centra personāls ir sarucis uz pusi. Palikušajiem mediķiem ir jāstrādā dubulti, lai glābtu cilvēku dzīvības, veicot vairāk nekā 7000 operāciju gadā. Par to, lai neviens neuzzinātu patiesību, gādā bargais saimnieks - SIA A slimnīca valde. Kas viņi ir? Kāpēc darbojas pret mediķu un pacientu interesēm?
Lejupslīde sākās 2005. gadā, kad Latvijas Onkoloģijas centrs tika «vardarbīgi» apvienots milzīgā konglomerātā ar citām slimnīcām, tautā sauktām par Linezeru (tagad «miris»), Gaiļezeru, Infekciju un Tuberkulozes slimnīcām, ar nosaukumu SIA Rīgas Austrumu klīniskā universitātes slimnīca (SIA A slimnīca), ar bagātīgi atalgotu valdi, kas ignorē Latvijas Onkoloģijas centra mediķu viedokli.
Šodien labi atalgotā valde un tās ierēdņu armija ir «izaugusi» par milzīgu aparātu ar neierobežotu varu, kas dod iespēju atlaist no darba jebkuru mediķi, kurš uzdrošinātos izstāstīt patiesību par reālo situāciju Latvijas Onkoloģijas centrā.»
SIA A slimnīca attīstības direktors Igors Trofimovs esot izstrādājis plānu, kā restrukturizēt Latvijas Onkoloģijas centru, kas patiesībā nozīmēs tā likvidāciju, jo paredz likvidēt galveno - komandu, kā arī atņemt Latvijas Onkoloģijas centram ērtas un kompaktas telpas, kur zem viena jumta ir viss, lai veiktu izmeklējumus un ārstēšanu. Latvijas Onkoloģijas centra mediķu viedoklis valdei un ierēdņu aparātam nav interesants.
Izskatās, ka SIA A slimnīca ir mākslīgi izveidota tikai vienam mērķim - lai ierēdņi varētu pelnīt un, turot mediķus bailēs, tostarp, liekot viņiem parakstīt obligāto solījumu «klusēt», nenest nekādu atbildību par nodarījumiem, kurus var kvalificēt kā kaitējumu sabiedrības un valsts interesēm.
Dokumentālā filma 24/7 caur Latvijas Onkoloģijas centra prizmu, kur uz spēles tiek likta cilvēka dzīve un dzīvība, ļauj daudz labāk redzēt un ieraudzīt, kas tad īsti notiek Latvijā. Ko mēs darām un kāpēc? Vai dažu grupējumu pārtikušo dzīvi var saukt par valsts un tautas interesēm? Vai mūsu valdība grib ieguldīt naudu cilvēku veselībā, tajā skaitā onkoloģisko slimnieku, kuru ar katru gadu paliek aizvien vairāk?
Vairāk nekā vietā ir Ritas jautājums - kāpēc jāiznīcina tas, kas labi strādā?
